Kā kristiešiem jāsadarbojas ar Svēto Garu?

“Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” (2.Kor.6:1)

Vairums to cilvēku, kas vēl nav patiesi atgriezti, kas vēl nav patiesi kristieši, domā, ka viņi paši var atgriezties bez Svētā Gara. Bet ir arī daudz tādu, kas ir atgriezti un kas uzskata, ka viņiem nav jāsadarbojas ar Svēto Garu. Abi šie viedokļi ir kļūdaini un bīstami.

Tāpat kā Dievam ir jāuzsāk mūsu atgriešanās un pestīšana, tāpat Viņam ir jādarbojas, lai tā tiktu turpināta un pabeigta. Tāpat kā tikai Dievs liek mums piedzimt no jauna, tāpat tikai Viņa spēks pasargā mūs pestīšanai. Tāpēc pēc atgriešanās neviens nevar dot neko no saviem paša spēkiem, lai būtu nomodā un paliktu žēlastībā. Bet viņš var sadarboties un viņam ir jāsadarbojas. Atgriešanās ir gribas atbrīvošana – gribas, kas iepriekš bija saistīta grēkā un šķirta no Dieva. Atgrieztajam vairs nav jākalpo grēkam, bet gan jākalpo Dievam, jo pats Kungs ir teicis: “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jņ.8:36) Caur atgriešanos cilvēks saņem dievišķu gaismu, jaunu un dievišķu dzīvi un vēlmes, kā arī jaunus un dievišķus spēkus savā sirdī. Tas ir dārgums, ko tagad izmanto atgrieztais kristietis, un no tā viņam ir jādod Dievam bagātīgas nodevas.

Tas, kas jau ir atgriezts, var sadarboties tikai tik ilgi, kamēr Dievs pār viņu valda un vada. Ja Dievs noņem Savu roku un atņem Savu Svēto Garu no atgrieztā cilvēka, tā šis cilvēks nekavējoties krīt atpakaļ savā vecajā garīgajā nāvē. Tomēr Dievs nepamet nevienu, kurš nav Viņu pametis pirmais. Dieva Gars pastāvīgi virza atgrieztos Dieva bērnus uz priekšu, lai tie tiektos pēc svēttapšanas, bez kuras neviens neredzēs To Kungu. Kristietis, kas nemitīgi necīnīsies pret grēku, dedzīgi netieksies pēc tikumiem, kas patīk Dievam, uzticīgi neuzraudzīs savu sirdi un dzīvi un vienmēr nelūgs pēc jauna spēka un žēlastības, drīz pārstās būt kristietis. Viņā tad piepildīsies Tā Kunga Vārds: “Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.” (Mt.25:29) Eļļa viņa žēlastības lampā (tas ir, dzīvais Gara spēks) izzudīs; liesma nodzisīs, un, kad Līgavainis nāks, viņš nevarēs iet Viņam pretī.

Lielākā daļa cilvēku ir pazušanas stāvoklī, kad vēlas uzlabot sevi, pat pirms viņi ir piedzīvojuši Svētā Gara darbību, un tāpēc viņi nekad īsti nekļūst labāki. Taču daudzi pazūd arī tad, kad no Dieva žēlastības ir tapuši atgriezti, bet nesadarbojas ar Svēto Garu. Viņi domā, ka, izcīnījuši grūto grēku nožēlas kauju, viņi nekavējoties nonāk miera ostā. Uzskatot, ka žēlastība dara visu, viņi tiek ievesti maldinošā viltus drošības miegā, lai gan tieši domām par žēlastību vajadzētu viņus piepildīt ar vēlmi būt dievbijīgiem. Viņi neuzmanās, necīnās un nelūdz. Viņi neveicina savu glābšanu ar bailēm un drebēšanu. Un, lūk, viņi tad iet pazušanā.

Uzklausīsim svētā apustuļa vārdus: “Mēs kā [Dieva] līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” Kas var būt biedējošāk, kā saņemt žēlastību, kas atbrīvo no Dieva dusmības, lai pēc tam kļūdaini izmantotu šo žēlastību tādā veidā, ka atkal nākas plūkt Dieva dusmas! Kas var būt biedējošāk, kā tas, ka pēc tam, kad esi iemantojis cerību, ka esi pestīts un uzņemts Debesu valstībā, tu pēkšņi tiec iemests ellē un sodībā! Ak, lai Dievs mūs no tā pasargā Savā žēlastībā Jēzus dēļ. Āmen.