Viss un visi ir Dieva rokās

Citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat ari važas un cietumu. .. viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām. (Ebr.11:32-40)

Vēstules ebrejiem 11.nodaļa stāsta par ticības varoņiem, kas kopš Vecās derības laikiem ir bijuši paraugs citiem. Mēs lasām par Ābelu un Nou, par Ābrahāmu un Saru, kā arī par Mozu, kas nebaidījās no faraona, bet labprāt izvēlējās ciest kopā ar Dieva tautu. Vēstulē minēti arī daudzi citi, un tā ir brīnišķīga šo vīru un sievu piemiņa. Tā vairo mūsu ticību Dievam, kas piešķir sekmes un uzvaras pēc Sava labā prāta.

Taču pēc tam šajā vēstulē minēti cilvēki, kas piedzīvoja citādu likteni. Vēstule vairs nerunā par brīnišķīgo Dieva varu, redzamiem Dieva brīnumiem un ticības varoņu uzvarām. Tagad tā stāsta par ticīgajiem, kuri nesaņēma redzamu palīdzibu un nejuta īpašu Dieva klātbūtni. Šie cilvēki panesa izsmieklu, pātagu sitienus, važas un cietumu. Arī to Dievs pieļāva un no šīm likstām viņus neglāba.

Mēs varbūt jautājam: vai tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem nebija tik stipra ticība un neviens par viņiem nelūdza Dievu? Vai Tas Kungs viņus nemīlēja? Nē, šīs patiesības ir neapšaubāmas – arī šie ļaudis atradās stiprajās Dieva rokās. Arī viņi bija ticības varoņi un savās vajāšanās un mocībās kļuva mums par priekšzīmi. Tātad Dieva palīdzība un klātbūtne neatklājas tikai laimē un panākumos, bet arī tādās dzīves situācijās, kad Dieva klātbūtnei nav redzamu zīmju un apliecinājumu.

Ir iedvesmojoši lasīt par Pēteri, kas brīnumainā veidā tika izglābts no ieslodzījuma (Ap.d.12). Kristieši par viņu aizlūdza, un Dievs sūtīja eņģeli, kas Pēterim atvēra cietuma durvis. Šis notikums patiesi ir iedvesmojošs un stiprina ticību!

Taču tajā pašā nodaļā mēs lasām arī par cietumā ieslodzīto Jēkabu, ko Hērods pavēlēja nogalināt ar zobenu. Vai par viņu neviens nelūdza Dievu? Varbūt viņa ticība bija vājāka nekā Pēterim? Nē, tā domāt mēs nedrīkstam! Jēkabam bija tikpat liela vieta Tā Kunga sirdī kā Pēterim. Viens bija tikpat liels ticības varonis kā otrs.

Tomēr vienmēr atcerēsimies, ka Dievs visas lietas zina labāk par mums. Mums vissvarīgākais ir atrasties Tā Kunga rokās – vienalga, vai Viņš mūs ved caur tumsu vai gaismu, – jo tad mēs varam būt pārliecināti, ka beigās nonāksim Debesu mājās pie Dieva.