Kalpo savam tēvam un mātei ar prieku un labprātīgi

Mārtiņš Luters piemin kalpošanu saviem vecākiem. Sīrahs saka: “Kas bīstas Kunga, godās tēvu un kā saimniekiem kalpos vecākiem… Bērns, palīdzi tēvam viņa vecumdienās, nesāpini, kamēr viņš dzīvo!” (Sīr.3:7, 12).

Kristietim tas vienmēr jāuztver ar prieku, ka tam dots kalpot citu vajadzībām, jo svētīgāk ir dot, nevis ņemt. Visiem vajadzētu gūt vislielāko prieku no kalpošanas vecākiem, īpaši viņu vecumdienās, jo tad tiem palīdzība un kalpošana ir visvairāk nepieciešama.

Tas izriet ne tikai no ceturtā baušļa, bet arī no pavisam dabiskiem apstākļiem. Sabiedrība ir pierasts un pieņemts, ka cilvēks visvairāk dara labu tieši tiem, no kuriem gūts vislielākais labums. Kas gan šajā ziņā spēj sacensties ar mūsu vecākiem? Vai kāds mums ir spējis dot un darīt vēl vairāk laba?

Parasti tas visvairāk skar mūsu dabiskos vecākus, bet to var attiecināt arī uz valdību, skolotājiem, mācītājiem un citiem, kas mums ir kā tēvi. Kas spēj uzskaitīt visas labas laicīgās un garīgās svētības, ko mēs esam saņēmuši kā valsts pilsoni un savu skolotāju audzēkni, jo īpaši, ja tie bijuši ticīgi? Nav šaubu, ka bez viņiem pasaule kļūtu par īstu laupītāju bedri.

Cik gan aplami un pretdabiski ir liegt saviem vecākiem palīdzību, kad viņiem tā nepieciešama! Cik daudzi dēli un meitas parāda savu bezdievību, uzskatot vecākus par nastu un apgrūtinājumu un liedzot tēvam vai mātei savu kalpošanu! Bērnu dēļ vecāki bieži ir gatavi uz visu, taču bērni savu vecāku labā nevēlas darīt neko. Viņi novēl tiem nāvi un priecājas, kad vecāku vairs nav! ja arī viņi kādreiz pakalpo, tad dara to nelabprāt un savu vecāku maizei tikai piejauc rūgtumu, gatavojot tos priekšlaicīgai nāvei.

Mīļais draugs, vai tiešām tu vēlies, lai tavi bērni vecumā un grūtā brīdī izturētos pret tevi līdzīgi? Ja nevēlies, tad kalpo savam tēvam un mātei ar prieku un labprātīgi, jo arī tevi mēros ar to pašu mēru. Īpaši Dieva vārds mudina mūs aizlūgt par savu valdību, saviem mācītājiem un saviem skolotājiem.