Tautas maldināšana

Noklausies šo e-publikāciju

Viens no populārākajiem argumentiem revolūcijas labā izteikts šādā bieži dzirdamā jautājumā: “Ja situācija valstī ir briesmīga, šķietami bez cerības uz izmaiņām, un parādās kāds vadonis vai vadoņi, kam rūp savas tautas liktenis un kas solās to glābt, vai tad nav pareizi sekot viņiem revolūcijā?” Vājākais punkts šeit ir daudzu cilvēku atkarība no vārdiem, jūtām un solījumiem.

Apskatīsim šo jautājumu no citas puses: vai gan ir bijis tāds revolūcijas vadonis, kas pirms revolūcijas izcelšanās stāstītu tautai, ka šis laiks no tās paņems “sviedrus, asinis un asaras”? Vai viņš stāsta, ka tautai varbūt vajadzēs izturēt daudzus smagu ciešanu, bada un kara gadus, kas būs daudzkārt smagāki par tās pašreizējām ciešanām? Nē, lielākoties vadonis runā pavisam ko citu: ja ļaudis viņam sekos, viņš apturēs grūtības, un tā vietā nāks jaunas un laimīgas dienas.

Runājot par revolūcijas nolūkiem, ir gandrīz neiespējami tos apzināties pirms revolūcijas beigām. Tajos gadījumos, kad revolūcijas cieta neveiksmi, sekojošie juridiskie procesi bieži liecināja, ka nolūki bija gluži atšķirīgi no revolūcijas sākumā solītajiem. Dažreiz revolūcijas pamatā bijusi nepārprotama greizsirdība, varas alkas vai vēlēšanās atriebties kādiem cilvēkiem. Ja, no otras puses, mēs pievēršamies revolūcijām, kas ārēji bijušas veiksmīgas, viņu “ieguldījums” nebūt nav bijis labāks: neviens solījums netika izpildīts, turpretim zemnieku, strādnieku, nabago u.c. stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās. Uzkrītoši, ka intrigas un korupciju pārmantoja jaunā valdība.

Kad atklājas doto solījumu liekulība un no daudzo revolucionāro “varoņu” galvām pazūd nimbi, vairs nav nepieciešams izskaidrot to, kas redzams katram. Kas noticis pēc revolūcijas? Ierasta atbilde uz šo jautājumu ir: “Mēs nepiedzīvojām nekādas izmaiņas uz labo pusi. Turpretim šķiet, ka mūsu vecās problēmas ir padziļinājušās un nākušas klāt daudzas jaunas.”

Šī atbilde ir vismaz pārsteidzoša, jo tik daudzu revolūciju “programmā” taču ir ieplānotas “izmaiņas”. Var pilnīgi pamatoti uzdot vēl kādu jautājumu: ja pēc tik daudzām revolūcijām nav nekādu izmaiņu uz labo pusi, kāpēc gan ļaudis uzņēmušies šīs rūpes un ciešanas? Par spīti visai pieejamajai informācijai, daudzi apsver iespēju sākt jaunu revolūciju, kuras vienīgā motivācija ir “izmaiņas”. Te vajadzētu uzdot jautājumu: “Kādas? Uz labo vai uz slikto pusi?” Daudzi pēc revolūcijas atklāj, ka ir dabūjuši jaunu korumpētu valdību, jaunas sejas ap gaļas podiem un, visbeidzot, lielāku karošu un dakšiņu īpašniekus. Kopumā tautai var būt jaunas un lielākas grūtības, kas nāk klāt tām, no kurām tika solīts atbrīvot. Pēc revolūcijas noteikti ir izmaiņas, bet “izmaiņas” pašas par sevi neatrisina nekādas problēmas. Viss atkarīgs no tā, pie kā izmaiņas noved.