Vai iespējams revolūcijas padarīt nevajadzīgas?

Noklausies šo e-publikāciju

Ir ļoti grūti vēsturē atrast revolūciju, kas vienā un tajā pašā laikā bijusi vajadzīga un sekmīga, bez jebkādiem šaubīgiem mērķiem un ar pozitīvām sekām visu iesaistīto tautu liktenī. Tāpēc ir ļoti kārdinoši domāt, ka pasaulē klātos daudz labāk, ja revolūciju vispār nebūtu.

Tomēr ir sagaidāms, ka būs vēl daudzas revolūcijas. To ir diezgan viegli izskaidrot.

Divi galvenie revolūciju iemesli ir šādi: pirmkārt, slikti valsts vadītāji daudzās pasaules valstīs un, otrkārt, varaskāre – tik bieži sastopama to vidū, kuri domā, ka paši kļūtu par daudz labākiem vadītājiem, ja vien tiktu pie varas. Aiz šīm abām vadītāju vai iespējamo vadītāju grupām slēpjas kāds kopīgs spēks, kas piemīt kā viņiem pašiem, tā visiem, kurus viņi vada, proti, ļaunums cilvēkā. Tas nozīmē, ka ir un vienmēr būs tādi vadoņi, kas savās sirdīs bieži ir atvērti ļaunumam, kamēr vienlaicīgi viņiem piemīt arī daudzas labas īpašības. Šādos apstākļos ir veltīgi cerēt uz nesavtīgiem un nevainojamiem vadoņiem, kas nākuši pie varas vai nu caur revolūciju, vai mierīgā ceļā.

Kas tad jādara, lai izvairītos no jaunas revolūcijas briesmām?

Pirmkārt, mums vajadzīga laba teorija par pareizu valstvadību un pilsonību. Mēs visi esam tās vai citas valsts pilsoņi. Mums ir noteikta atbildība par mūsu pašu, kā arī sabiedrības lietām. Kad kaut kas nav kārtībā, vienmēr pastāv iespēja atsaukties uz “citiem” – varasvīriem un varas iestādēm. Tad jāatceras, ka šos “citus” nedrīkst nodalīt vai pilnīgi atšķirt no mums. Viņi ir daļa no sabiedrības, tāpat kā mēs. Viņi ir “mūsējie”. Viņu atbildība ir mūsējā, un otrādi. Ja visi pilsoņi strādās uzcītīgi, atbilstoši saviem līdzekļiem un talantiem, kā arī sirdsapziņai, ja viņi sadarbosies sabiedrības labā un palīdzēs varas iestādēm, nevis tikai tās kritizēs, daudzi revolūcijas iemesli atkritīs paši no sevis. Ja ir sūdzības un kādi aģitatori mēģina sacelties, mums vienmēr jāmēģina atklāt patiesību. Ja kaut kas tiešām nav kārtībā, mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai rastu pretlīdzekļus un mierīgus risinājumus.

Ilgošanās pēc revolūcijas var nebūt tikai iedomas, bet gan alkas pēc kaut kā pretrunīga, pat pilnīgi netverama, pēc ēnām, kurām dzenamies pakaļ savās domās, vēl ļaunāk – ilgas pēc ļoti bīstama, nāvīga ieroča. Revolūcija vienmēr ir bīstams ierocis, kas tik bieži izslīd no rokām. Kā un kas to izmantos turpmāk, neviens nezina. Turklāt, vairs nekontrolējama vai pat beigusies, revolūcija atstāj cirtienus un rētas, kas var dzīt paaudzēm ilgi.