:: e – BAZNICA ::

Zūdīgā domāšana

“Jūs esat miruši” [Kol.3:3], saka apustulis, un viņš gan zina: ja tā ir taisnība, ka mūsu dzīve un nāve ir nekas Dieva priekšā, tad nekas nav arī visa mūsu domāšana.

Tā mēs varam tūkstošreiz pārdomāt par to, cik gan tas būtu daudz skaistāk un vienkāršāk un pacilājošāk, ja mums būtu Dievs, ar kuru mēs nespētu iet pazušanā, tad tomēr visas šīs tūkstoš domas vestu maldos.

Un ja tas ir taisnība, ka mēs esam miruši, tad to, ka esam miruši, Dievam pašam mums jāsaka. Jo zūdīgā domāšana nezin arī par savu pazušanu. Ne apustulis Pāvils, ne arī mēs ko zinātu par šo nāves līniju, par robežu, par pazušanu, ja Dievs pats mums šo visu nedarītu zināmu.

Dievs pats runā ar mums, Dievs pats nāk pie mums, Dievs pats mums dara zināmu, ka esam pazuduši. Bet to darot, Viņš jau ir pie mums, – zūdīgajiem. Tā nu ja mums jau sen ir palīdzēts, tad Dievs izsmej šo mūsu pazušanu; tad Dievs triumfē pār visu, kas mūs varētu šķirt no Viņa.
Tur Viņa mīlestība ir vilkusi mūs pie tās un neviena pasaules vara mūs nevar izraut no Viņa rokas.

Apustulis grib mums pasacīt šo neaptverami brīnumaino:
Jūs esat miruši,
…to viņš nesaka, lai mūs mocītu, nevis lai iedzītu mūs bēdās, bet gan tikai un vienīgi tādēļ, jo viņš tai pašā elpas vilcienā var turpināt: – “Un jūsu dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā.“