:: e – BAZNICA ::

Kas ir konfesionāli luteriskā baznīca?

Vēlētos ar jums kopīgi pārdomāt vārdus “konfesionāls”, “luterisks” un “baznīca”.

Vārds konfesionāls ir cēlies no latīņu vārda confessio un nozīmē trīs lietas sūdzēt grēkus, apliecināt ticību un slavēt Dievu.

Šā vārda pirmā nozīme ir sūdzēt grēkus. Kas tad ir patiesa grēksūdze? Vai tā ir dažu mūsu sliktāko darbu atzīšana? Jā, arī tas, taču patiesas grēksūdzes jēga vispirms ir atziņa, ka visi dabiskā cilvēka darbi, īpaši tie, ar kuriem viņš pats lepojas, ir grēks Dieva priekšā. Tātad sūdzēt grēkus vispirms nozīmē atzīt, ka cilvēka dvēsele un prāts ir tik samaitāti, ka tie nespēj darīt neko tādu, kas būtu Dievam tīkams. —ai atziņai ir jānāk pirms garīgās dzīves sākuma, un arī noteikti pirms baznīcas dzimšanas. Lai varētu celt kaut ko jaunu, vecajam ir jāmirst. Tāpat kā kviešu grauds vispirms krīt zemē, mirst un tikai tad nes augļus.

Otrkārt, vārds “konfesionāls” nozīmē ticības apliecināšanu. Pati ticība kā tāda ir Svētā Gara dāvāta stipra paļaušanās uz to, ka Jēzus Kristus ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem un tādējādi atpircis mūs no nāves un elles varas. Savukārt “apliecināt” nozīmē vienkārši to, kā par šo ticību mēs runājam, ka to iesaka Pāvils vietā un nevietā, laikā un nelaikā, stāstīdami visiem cilvēkiem, cik lielas lietas viņu labā Dievs ir darījis.

Šāda ticības apliecināšana ir patiesas mīlestības izpausme. Pirmām kārtām tā pauž mīlestību pret Dievu, kas šo patieso ticību ir devis. Apliecināt šo ticību nozīmē no tās nekaunēties, bet to turēt par vislielāko dārgumu, ar kuru labprāt dalāmies arī ar citiem. Otrkārt, apliecināt savu ticību nozīmē mīlēt savu tuvāko, kas atrodas uz maldu ceļa. Mīlestība nevar vienaldzīgi noraudzīties, kā mūsu tuvākais iet pazušanā. Tā arvien centīsies to uzvest uz pareizā, vienīgā, šaurā pestīšanas ceļa. To mēs darām apliecinot savu ticību.

Treškārt, apliecināt ticību nozīmē mīlēt tos, ar kuriem mūs vieno viena ticība. Kad patiesā ticība top apliecināta, tas arvien izraisa velna un pasaules naidu. Tādēļ ir svarīgi, apliecinot savu ticību, atbalstīt savu brāli un dalīties ar viņu Evaņģēlija liktenī.

Trešā lieta, ko izsaka vārds “konfesionāls” ir Dieva slavēšana. Gan atzīstot savu grēcīgumu, gan apliecinot ticību, mēs pagodinām Dievu. Un, protams, kad mēs esam saņēmuši tik daudz dāvanu no Viņa, mēs izsakām savu pateicību Dievam lūgšanās un slavas dziesmās.

Tātad, konfesionāla baznīca ir grēkus sūdzoša, ticību apliecinoša, mīloša, lūdzoša un Dievu slavējoša baznīca.

Nākamais vārds, pie kura mums ir jāpakavējas ir vārds luterisks. Vārds “luterisks” iesākumā tika lietots kā lamu vārds. Daļa Romas baznīcas šajā vārdā sāka dēvēt Dr. Lutera sekotājus, tādējādi apliecinot, ka tāpat kā Luters viņi ir Romas baznīcas nolādēti. Taču mūsu ticības tēvi no šā vārda nekaunējās un ar prieku to pieņēma. Nevis tādēļ, ka viņi veidoja kādu jaunu luterisku baznīcu, bet gan tādēļ, ka Dr. Lutera mācība bija patiesās senās apustuliski katoliskās baznīcas mācība, kas tagad atkal tika celta gaismā. Tādēļ saukties par luterāni, nenozīmēja neko citu kā saukties par kristieti. Lūk, šā iemesla dēļ mūsu tēvi šo vārdu ne tikai pieņēma, bet to arī nesa ar vislielāko lepnumu. Taču viņi vienlaikus arī saprata, ka būt luterānim nenozīmē tikai saukties šajā vārdā. Būt luterānim nozīmēja zināt, saprast un apliecināt Lutera mācību, kas no jauna cēla gaismā Kristus Evaņģēliju. Būt luterānim šodien vēl joprojām nozīmē to pašu skaidri un saprotami mācīt un sludināt grēku piedošanu Jēzus Kristus vārdā, sargājot šo mācību arī no visiem izkropļojumiem.

Pēdējais vārds, kas mums jāpārdomā ir vārds baznīca.

Baznīca nav ne ēka, ne kāda cilvēku dibināta organizācija, bet baznīca ir tur, kur Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts un sakramenti pareizi izdalīti. Tur, kur tas notiek, ir arī ticīgie cilvēki, Dieva tauta jeb kristīgā baznīca. Šo baznīcu veido un ceļ pats Dievs un tajā nav iespējams iestāties kā kādā cilvēku dibinātā organizācijā. Pats Dievs Svētais Gars ir tas, kas dāvā ticību un pievieno baznīcai. Tādējādi Viņš ir baznīcas cēlājs, radītājs un uzturētājs. Darba darītājs ir Viņš.