Kāda ir kristietības būtība?

Noklausies šo e-publikāciju

Rietumu intelektuālās domas virzība šajā gadsimtā nepārprotami liecina, ka attieksme pret kristīgo ticību jau sen vairs nav tikai pozitīva. Tomēr pat kristietības pretinieki nevarēs noliegt apbrīnojamo faktu, ka Jēzus Kristus ir ietekmējis cilvēces vēsturi vairāk nekā pārējās vēsturiskās personas kopā. Viņš piedzima mazā provinces pilsētiņā un līdz savas dzīves trīsdesmitajam gadam strādāja par galdnieku. Tikai trīs savas dzīves pēdējos gadus viņš veltīja publiskai sludināšanai. Viņš nav beidzis augstas skolas un nav sarakstījis nevienu grāmatu. Savā mūžā viņš nekad nav ceļojis tālāk par pārsimts kilometriem un nav apmeklējis nevienu no sava laika politiskajiem jeb kultūras centriem. Viņš mira savas dzīves trīsdesmit trešajā gadā, savu mācekļu pamests un ienaidnieku apsmiets. Viņš tikai pienaglots pie krusta starp diviem laupītājiem un tikai kāda cilvēka žēlsirdības dēļ apglabāts svešā kapā. Un tomēr vēsture liecina, ka, tieši pateicoties viņam, ir tapusi Rietumu pasaule ar tās kultūru. Šim faktam cilvēki parasti pievērš maz uzmanības, pieņemot Rietumu kultūras vērtības kā pašas par sevi saprotamas. Taču vēsture nepārprotami liecina, ka bez Kristus un Kristīgās baznīcas mūsu dzīves būtu krietni citādākas un, jāsaka daudz bēdīgākas nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Tādēļ pakavēsimies pie jautājuma: ko tad kristietība ir dāvājusi Rietumu kultūrai?

Iekams mēs apskatām kristietības ieguldījumu Rietumu kultūrā, vispirms ir jānoskaidro kristietības būtība. Ir pētnieki, kas, balstoties vispārējās reliģiju vēstures pieņēmumos, uzskata, ka kristietība ir vispārējās kultūras attīstības produkts. Pēc viņu domām kristietība nav unikāla parādība, bet ir viena no daudzajām reliģijām, kas radusies civilizācijas progresa gaitā. No tā izriet, ka pienāks laiks, kad kristietība būs vienīgi vēsturiska parādība, taču tās pozitīvais ieguldījums, intelektuālās un morālās vērtības pastāvēs neatkarīgi no pašas kristietības. Jeb citiem vārdiem, modernajam, ar zinātnes ieročiem bruņotajam cilvēkam vairs nevajadzēs kristietības kruķus. Esmu pārliecināts, ka šāds apgalvojums nav vēsturisks, bet ideoloģisks, pamatots vispirms Hēgeļa un citos XIX gs. filozofiskajos uzskatos. Tēze, kuru es vēlos demonstrēt, ir šāda:

Kristietība nav cilvēka intelektuālās darbības vai reliģisko meklējumu rezultāts. Tādēļ tā ir jānodala no vispārējās reliģiju vēstures. Kristīgā ticība māca, ka tā ir unikāla parādība, kas radusies, Dievam iejaucoties cilvēces vēsturē. Tādējādi tās radītā kultūra arī ir unikāla un nav atdalāma no kristietības. Zūdot kristietībai, neglābjami zūd arī tās radītā kultūra.

Patiešām, uzmetot skatienu antīkajai pasaulei, pirmajā brīdī liekas, ka šeit atrodamas kristietībai tuvas idejas. Kristietības dzimšanas laikā grieķu un romiešu vidū valdīja reliģiska daudzveidība, kas, sākot ar sarežģītām mistiskām austrumu spekulācijām un beidzot ar parastu māņticību, bija pārņēmusi savā varā visplašākos iedzīvotāju slāņus. Tomēr, īpaši Romas valsts pastāvēšanas beigās, bija vērojama vēlēšanās atbrīvoties no reliģiskā haosa. Jā, pat zināmas ilgas pēc glābēja, pestītāja kāda liela ķēniņa jeb dievības, kas, ierodoties šajā pasaulē, ievadītu miera un laimes zelta laikmetu. Tomēr jāsaka, ka gaidītā miera valsts tika saprasta kā šīs pasaules valstība un arī gaidāmajam glābējam vajadzētu atbrīvot cilvēkus tikai no šīs pasaules problēmām, tātad fiziskā, nevis morālā ļaunuma. Ķeizara Augusta laikā par šādu glābēju uzskatīja Romas ķeizaru.

Orientālo reliģiju vidū ar šķietamu tuvību kristietībai izcēlās zoroastrismsmācība par labā gaismas dieva Ormazdas cīņu ar ļauno garu valdnieku Ahrimānu. Kristietībai vēl tuvākas likās mistēriju reliģijas, kas centās rast atbildes uz pašām eksistenciālākajām cilvēka dzīves problēmām, nāvi ieskaitot. Patiešām, mistēriju kultu sakramenti pirmajā brīdī atgādina kristiešu sakramentus. Turklāt šajos kultos blakus šķīstīšanas ceremonijām un sakramentiem valdīja mīts par dievucilvēku, viņa ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos.

Šīs un citas paralēles paviršam vērotājam ir radījušas viedokli, ka kristietība ir nevis unikāla, bet sinkrētiska reliģija, kas izveidojusies, savienojoties dažādiem reliģiskiem uzskatiem. Taču tas ir apmāns. Ja jau kristietība ir izveidojusies uz pārējo reliģiju bāzes un ir tikai viena no tām kādēļ tad tā uzvarēja visas citas sava laika reliģijas? Kā tad lai izskaidro faktu, ka kristieši vienmēr un visur ir uzsvēruši savu atšķirību no citu reliģiju piekritējiem? Kādēļ tad kristietība ja jau tā neatšķīrās no citām reliģijām atradās konfliktā ne tikai ar Romas valsts reliģiju, bet arī ar visām reliģijām kā tādām un trīs gadsimtu laikā svinēja uzvaru pār tām visām? Kur slēpās šis kristietības spēks? Mēs varam būt pavisam droši, ka ne tajā, kas tai bija kopīgs ar citām reliģijām, bet drīzāk tajā, kas bija atšķirīgs.

Gan kristietība, gan pagāniskās reliģijas apsola pestīšanu. Taču ja pagāniskajās reliģijās pestīšana ir paša cilvēka reliģisko pūliņu rezultāts, tad kristietībā tas ir vienīgi Dieva darbs. Kristietībā cilvēks pēc savas dabas ir grēcīgs, nešķīsts, bezcerīgi pazudis, bet pagāniskajās reliģiskās cilvēka daba tiek uzskatīta par labu un cienīgu saskarsmei ar dievību. Kristietībā tas ir žēlsirdīgais Dievs, kas nāk pats, lai glābtu savu pazudušo radību, bet pagāniskajā izpratnē, tas ir pats cilvēks, kas šķīsta sevi, lai varētu tuvoties dievībai. Kristietībā Dievs ir tas, kurš piedod grēkus, bet pagānismā pats cilvēks sevi atbrīvo no trūkumiem. Pati doma, ka Dievs piedod grēkus, tā iznīcinot šķērsli, kas to šķir no cilvēka, ir pilnīgi sveša grieķu domai. Kristīgo sakramentu mērķis, jēga un nolūks ir sniegt grēku piedošanu, un tikai tas, kurš apzinās savu grēcīgumu un necienīgumu, ir patiesi cienīgs tos saņemt. Turpretī grieķiskajai domāšanai šāda mistērija, kas sniegtu grēku piedošanu, būtu absurda. Ikvienam mistēriju kulta praktizētājam vispirms vajadzēja šķīstīt pašam sevi, un tikai tad viņam tika atļauts skatīt svētumu. Bet galvenais kristiešu Pestītājs ir pilnīgi atšķirīgs no mistēriju kultu pestītājiem. Mistēriju kultos cieta, mira un augšāmcēlās mistiska, iedomāta būtne, bet kristietībā tā bija reāla vēsturiska persona Jēzus no Nācaretes. Ir jāsecina lai kāda arī būtu līdzība starp kristietību un mistēriju reliģijām, tās neietekmēja kristietības raksturu un būtību. Nedz Kristus, nedz kāds no viņa mācekļiem Jaunajā Derībā nav pat pieminējuši mistēriju reliģijas. Vēl vairāk apustulis Pāvils labi apzinājās, ka atrodas opozīcijā gan jūdaismam, gan arī pagānismam. Viņa vēsts par krustā sisto Dievu bija piedauzība jūdiem un pilnīga muļķība grieķu prātam.

Izglītotie un domājošie antīkās pasaules ļaudis noraidīja populārās reliģijas un pievērsās filozofijai. Ar tās palīdzību tie cerēja izskaidrot esamību un atrast pareizo dzīves veidu. Arī kristiešu apoloģēti jau visai drīz sāka izmantot filozofu atziņas ticības aizstāvēšanai, vēlāk arī teoloģisko atziņu sistematizēšanai, taču nebūtu pareizi uzskatīt antīko filozofiju par kristīgās vēsts sagatavotāju vai tās sastāvdaļu. Lai cik lielu ietekmi uz kristīgo teoloģiju arī būtu atstājuši, piemēram, Platona vai Aristoteļa filozofiskie uzskati, tie paši par sevi nekad nav bijuši kristīgās vēsts sastāvdaļa. Turklāt laikā, kad šo filozofu atziņas dominēja pār teologu prātiem, mēs varam novērot kristīgās vēsts degradāciju. Dieva atklāsme ir pārāk liela, lai to varētu ietvert cilvēciskā prāta radītās domāšanas sistēmās un pārāk paradoksāla, lai to varētu iespiest cilvēciskās loģikas rāmjos. Visas filozofiskās sistēmas bija tikai nedroši meklējumi, kurus apustulis Pāvils apraksta vārdiem: “pasaule savā gudrībā Dievu nepazina” (1.Kor.1:21).

Ja mēs meklējam kristietības saknes, tad tās neapšaubāmi jāmeklē nevis antīkajā pasaulē, bet jūdu tautā. Pats Jēzus bija jūds, apustuļi bija jūdi un pirmās kristiešu draudzes bija jūdu draudzes. Tādēļ nedaudz aplūkosim dažas jūdu dievbijības formas, kas pastāvēja kristietības tapšanas laikā.

Palestīnas jūdu vidū pēc Bābeles trimdas valdīja zināms garīgs pagrimums. Lai gan Israēls tagad stingri norobežojās no apkārtējām pagānu tautām, taču pēdējos piecsimt gadus pirms Kristus jūdu vidū nebija bijis neviena pravieša. Arī bauslības ievērošana, īpaši pēc Makabeju kariem, bija deģenerējusies legālisma un formālisma virzienā. Īpaša loma šeit bija farizeju sektai. Farizeji blakus Mozus likumam bija ieviesuši Halacha jeb vecajo likumus, kas papildināja un skaidroja Vecās derības rakstus. Farizejiskā tradīcija bija pazaudējusi Mozus bauslības būtību, galveno uzmanību pievēršot rituālām norisēm un ārējai uzvedībai. Farizeji uzskatīja, ka ārēja bauslības izpildīšana padara cilvēku taisnu Dieva priekšā. Farizejiskā tradīcija tādējādi degradēja grēka izpratni un radīja izkropļotu Mesijas tēlu. Reālais Mesija, kam bij jāglābj Israēla tauta no tās grēkiem, tika aizstāts ar politisku Mesiju, kas glābs jūdus no Romiešu kundzības.

Farizeju politiskie un doktrinālie oponenti bija saduķeji. Pretstatā farizejiem, kas bija nacionālisti un nāca no vienkāršo ļaužu vidus, saduķeji atbalstīja romiešus, un pēc izcelšanās tie galvenokārt piederēja priesteriskajai aristorkrātijai. Saduķejus atbalstīja tikai jūdu elite, bet vienkāršo ļaužu vidū pret saduķejiem valdīja negatīva attieksme. Saduķeji noraidīja vecajo tradīciju, kam bija tik ievērojama loma farizeju vidū. Par saistošām viņi uzskatīja vienīgi piecas Mozus grāmatas, noraidīja mācību par miesas augšāmcelšanos, atalgojumu jeb sodu mūžībā, kā arī eņģeļu un garu eksistenci. Pretstatā farizejiem, kas mācīja Dieva iepriekšnolemtību, saduķeji uzsvēra cilvēka gribas brīvību. Savā naidā pret Kristu un viņa mācekļiem saduķeji pārspēja pat farizejus. Jaunajā Derībā trūkst norādes, ka kāds no saduķejiem būtu pievienojies Kristus mācekļiem. Pēc Jeruzalemes izpostīšanas 70 pēc Kristus saduķeji izzuda.

Trešais jūdu reliģiskais grupējums bija esēni, kas no otrā gadsimta pirms Kristus līdz apmēram otrajam gadsimtam pēc Kristus Palestīnas jūdu vidū veidoja kaut ko līdzīgu klosteru sistēmai. Līdzīgi farizejiem viņi augstu vērtēja Mozus bauslību, strikti ievēroja Sabatu un šķīstīšanās rituālus. Taču esēnu reliģiskie uzskati daļēji bija patapināti arī no austrumu reliģiskajiem kultiem. Esēnu sektas organizācija bija veidota pēc stingri noteiktiem kopības principiem, un tie piekopa izteikti askētisku dzīves veidu, noliegdami gan laulību, gan bagātību, gan šīs pasaules priekus. Atšķirībā no Israēla kopības šī sekta godināja arī sauli, noraidīja dzīvnieku upurus, gaļas ēšanu, un tiem bija pašiem sava priesteru kārta. Ir bijuši mēģinājumi kristietības izcelšanos saistīt tieši ar esēniem, taču vēsture liecina ko citu. Nav nekāda vēsturiska pamata apgalvot, ka Jēzum bijusi kāda saistība ar esēniem. Taču esēnu idejas par pilnīgi nošķirtu Dieva valstību no laicīgās pasaules, pilnīgu paklausību ordeņa priekšniekam, noviciātu, ordeņa noslēpumu glabāšanu, celibātu, kopējo īpašumu, gavēņu un reliģisko vingrinājumu, kā arī darba likumu ievērošanu no jauna parādījās klosteru praksē. Liekas, ka nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka bez esēniem nebūtu arī kristīgo klosteru prakses, vismaz tādas, kādu mēs to pazīstam.

Bez iepriekš aprakstītajām grupām jūdu vidū bija sastopami arī dievbijīgi individuālisti, kas kultivēja Israēla mesiāniskās cerības. Noliedzot tagadni, tie raudzījās ar cerību nākotnē, gaidot uz Israēla glābēja un Dieva valstības nākšanu. Šāda veida literatūra parādās ap 250. gadu pirms Kristus un turpinās līdz pat pirmā gadsimta beigām. Tie ir tā saucamie Apokaliptiskie raksti: Baruha grāmata, Enohs, Jesajas debesbraukšana, Mozus pieņemšana, Divpadsmit patriarhu Testaments, Ceturtā Ezdras grāmata, Sibillu pravietojumi, Salamana psalmi un Salamana Odas u.c.

Bez Palestīnas jūdiem bija arī Diasporas jūdi, kuru kopienas sāka veidoties jau vairākus gadsimtus pirms Kristus. Diasporas jūdu dzīves centrā atradās vietējā sinagoga. Sinagogas atradās daudzās antīkajās pilsētās. Tieši caur tām vispirms izplatījās kristīgā vēsts, kas bieži vien dzirdīgas ausis atrada gan proselītu jūdu ticību pieņēmušo pagānu, un dievbijīgo, kas formāli vēl nebija pieņēmuši jūdu ticību, vidū. Bez šiem bijušajiem pagāniem, kas tagad daļēji vai pilnīgi bija pievērsušies jūdu reliģijai svarīga loma Jūdu reliģiskās pārliecības izplatīšanā bija arī Vecās Derības rakstu tulkojumam grieķu valodā, ko sauca par Septuagintu. Taču diasporas jūdi ne tikai izplatīja savu pārliecību pagānu starpā, bet arī paši ietekmējās no tiem. Tā izveidojās helēniskais jūdaisms jeb grieķu un jūdu kultūras sajaukums. Diasporas jūdu reliģiskajā dzīvē dominēja morālās vērtības, atbīdot reliģiskās ceremonijas un ar tām saistītās mesiāniskās gaidas otrajā plānā. Interesants jūdu reliģiskās domas un grieķu filozofijas sintēzes piemērs ir Aleksandrijas filozofs Filons, kas sekojot Aristobulam Vecās Derības jēdzienus skaidroja alegoriskā veidā, tā cenšoties tos darīt saprotamus arī grieķu prātam. Filona uzskatiem bija liela ietekme uz dažiem baznīcas tēviem. Taču nav pamata uzskatīt, ka kristietība radās diasporas jūdu vidū, sajaucoties jūdaismam ar helēnismu. Šādas sinkrētisma formas bija raksturīgas, piemēram, Origenam, kuru baznīca nosodīja kā ķeceri. Reliģiskais sinkrētisms īpaši raksturīgs bija gnosticismam, kuru baznīca uzskatīja par kristietībai svešu un draudīgu reliģisku kustību.

Kāda ir kristietības būtība? Atbilde uz šo jautājumu acīmredzot ir jāmeklē Jaunās Derības dokumentos. Kristus mācības centrā ir prieka vēsts jeb Evaņģēlijs. Tas ir nevis cilvēka ceļš pie Dieva, bet Dieva ceļš pie cilvēka, Vecajā Derībā apsolītā Dieva dāvana. Dieva valstības dibinātājs ir apsolītais Mesija jeb Kristus, kas parādās atklātībā ar vēsti: “Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi”. Taču viņš ir ne tikai šīs valstības dibinātājs, bet arī tās pamats. Viņš ne tikai sludina cilvēkiem patiesību un rāda dzīves ceļu, bet viņš pats arī ir ceļš, patiesība un dzīvība jeb Dieva glābjošās patiesības iemiesojums. Kā “Vārds” dievišķais Logos ir atklājis un pasludinājis Tēva prātu. Viņš nenāca atmest, bet piepildīt bauslību un praviešus. Taču viņš noraidīja vecajo tradīcijas. Kā Dieva vienpiedzimušais Dēls viņš vienmēr ir bijis un vienmēr paliek Tēva mīlestības objekts, un Viņam ir līdzdalība Dieva Tēva būtībā, majestātē un darbā. Viņš pieprasa sev parādīt tādu godu, kas pienākas vienīgi Dievam. Un Viņš arī ir Dievs, kas atklājies cilvēkiem. Kas redz Viņu, tas redz arī Tēvu. Viņš un Tēvs ir viens.

Ar šo Jēzus liecību pašam par sevi sakrīt arī apustuļu vēsts. Apustuļi sludina Jēzu kā miesā nākušo Dievu. Jēzus ir Dieva Dēls, kas pārdabīgā veidā pieņēmis cilvēka miesu. Viņš ir ne tikai cilvēka dēls, bet “tas Cilvēka Dēls”. Viņa dzīves, ciešanu, krusta nāves un atgriešanās godībā jēga ir kritušā, no Dieva atšķirtā cilvēka atjaunošana sadraudzībā ar Dievu. Caur Ādama nepaklausību visa cilvēce nokļuva grēka, ļaunuma, velna varā un kļuva par Dieva ienaidnieci. Ar saviem spēkiem tā nespēj mainīt savu stāvokli Dieva priekšā. Mirdams pie krusta, nevainīgais Dieva Dēls ar savām asinīm samaksā par visas cilvēces grēkiem. Viņš ir nācis, lai iznīcinātu velna darbus un atbrīvotu cilvēku no grēka lāsta. Mirstot pie krusta, Viņš izdveš vārdus: Viss piepildīts. Cilvēku grēki ir piedoti. Tas attiecas pat uz viņa slepkavām. Lieldienu rītā Kristus ceļas no kapa, un tā ir Dieva piedošana visai cilvēcei. Caur Trīsvienīgā Dieva trešo personu Svēto Garu Kristus līdz pat laiku beigām ir klātesošs savā Draudzē, pār kuru velnam vairs nav varas. Viņa klātesamība realizējas caur Svēto Garu, kas darbojas caur Evaņģēliju. Laiku beigās Kristus atgriezīsies visā dievišķajā godībā, lai ticīgajiem dotu jaunu pasauli un tiesātu neticīgos.

Ieiešana Viņa valstībā jeb atgriešanās notiek caur prāta pārmaiņu. Cilvēks, kas līdz šim ir domājis, ka viņš pats ir labs, bet Dievs netaisns, Svētā Gara darbības rezultātā maina prātu un sāk domāt, ka viņš pats ir netaisns un grēcīgs, bet Dievs taisns un labs un sāk ticēt grēku piedošanai Kristus vārdā. Šī ticība un grēku piedošana ir cieši saistīta ar kristību, kas tiek raksturota kā jaunpiedzimšana “caur ūdeni un garu” jeb “mazgāšana uz atjaunošanos”. Pēc kristības ļaudis caur Jēzu Kristu garīgā nozīmē kļūst par Dieva bērniem.Ticīgie tiek taisnoti Dieva priekšā bez bauslības darbiem, tikai caur ticību Kristum. Taču šī taisnojošā ticība nav vienīgi intelektuālas zināšanas, bet sirds atjaunošanās, ko rada jaunās attiecības starp Dievu un cilvēku. No atjaunotās sirds izriet mīlestība pret Dievu un savu tuvāko, kas ir raksturīga Dieva valstības pilsoņiem. Dzīvodami šajā pasaulē, bet nebūdami no šīs pasaules, viņi veido garīgu kopību, kurā “vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne bauslības cilvēka, ne pagāna, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos Kristus” (Kol.3:11).

Vecās Derības Svētie Raksti tiek atzīti par Dieva inspirētiem jeb iedvesmotiem. Jēzus Kristus vārdiem tāpat kā apustuļu mācībai ir neapstrīdama autoritāte. Caur kristību visi ticīgie ir nošķirti no pagānu un jūdu pasaules un cieši saistīti ar Kristu, līdz ar to arī viens ar otru. Šī sadraudzība ar Kristu, kas rada sadraudzību kristiešu starpā, turpinās caur Kristus nāves pasludināšanu un līdzdalību pie viņa miesas un asinīm Svētajā Vakarēdienā. Pestīšana, kas jau iesākusies, tiks pabeigta, godības Kungam ierodoties uz tiesu. Tad sekos mirušo augšāmcelšanās, Pastarā tiesa un negrozāms spriedums. Netaisnības un tumsības bērni tad uz mūžīgiem laikiem tiks nošķirti no taisnajiem un saņems pelnītu atalgojumu — mūžīgu, ciešanu pilnu eksistenci bez Dieva, bet taisnie dzīvos mūžīgi Dieva tuvumā, saņemdami no Viņa nebeidzamu prieku un svētlaimi.

Šis īsumā ir kristīgās mācības saturs. Atšķirībā no visām pārējām reliģijām, kas savu iedvesmu radušas cilvēka centienos izpatikt dievībai, kristietība ir ticības reliģija, kuru iedvesmojis pats Dievs. Kristietība tātad ir paša Dieva darbs, un tādēļ es uzdrīkstos apgalvot, ka tas bija pats Dievs, kas uz Romas impērijas drupām cēla jaunu civilizāciju, jaunu kultūru ar jaunām unikālām vērtībām un attiecībām cilvēku starpā.

Tiesa, patiesības labad jāpiebilst, ka rietumu kultūrā ir atrodami arī antīkie elementi, kas savā būtībā ir nesavienojami ar kristīgo ticību, un tādēļ rietumu civilizācijā ir vērojams zināms duālisms. Kā to norāda amerikāņu vēsturnieks Ronald A. Wells:

“Kad mēs raugāmies uz rietumu civilizācijas pagātni, mēs faktiski redzam cilvēkus mēģinām samierināt (sintetzēt) to, kas acīmredzami nav samierināms. Tomēr viņi un mēs mēģinām izdarīt to, kas acīmredzami nav izdarāms.. Rietumu cilvēces stāsts ir stāsts par mēģinājumu savienot to, ko Sv. Augustīns sauca par divām — Dieva un “Cilvēka” pilsētām.”

Manu pārdomu mērķis nav uzsvērt šo rietumu civilizācijai piemītošo iekšējo pretrunu, bet atgādināt par tām unikālajām vērtībām, ko kristietība ir devusi rietumu kultūrai un ko mēs neglābjami zaudējam līdz ar rietumu pasaules sekularizāciju.

Daudzus noderīgus faktus un atziņas šim darbam esmu guvis no Dr. James Kennedy and Jerry Newcombe grāmatas “What if Jesus Had Never Been Born?”, kas izdota Našvilē 1994.gadā. Diemžēl, cenzdamies uzsvērt kristietības nozīmi, autori ne vienmēr ir bijuši pilnīgi korekti pret vēsturiskām detaļām. Piekrītot autoru galvenajai tēzei, esmu centies izvairīties no pārspīlējumiem. Kā labs balanss man šeit ir bijis vairāku amerikāņu vēsturnieku kolektīvais darbs: “Western Civilization: Ideas, Politics & Society”, kura trešais izdevums iznācis Bostonā 1989.gadā. Noskaidrojot kristietības būtību, izmantotais faktu materiāls lielā mērā ir ņemts no E.H.Klotsche grāmatas “The History of Christian Doctrine”, kas izdota Burlingtonā 1945.gadā