Kā mūsos izpaužas Svētais Gars?

Cita īpašā dievišķās piedzimšanas pazīme ir Gara došana (1.Jņ.4:13; 3:24) vai kā Pāvils saka: “Miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām” (Rom.8:5).

Tas nozīmē, ka cilvēks ir iemantojis jaunu un svētu dabu, kas cieš no visiem grēkiem un mīl svētumu, jo atrodas vienībā ar Dieva Garu. Līdz ar Gara iemājošanu cilvēks top vests jaunā ceļā un top par jaunu cilvēku, tam ir citādas domas un atšķirīgs prāts – tam ir cita dzīves garša, cita runa un no iepriekšējās – atšķirīga dzīve. Arī tad, ja ļaunā miesa joprojām mīl grēku un cīnās pret Garu, jā, pat reizēm mūs uzveic un posta, mēs tomēr neesam noslēguši derību un sadraudzību ar grēku, bet pret to paliekam nemitīgā karastāvoklī.

Līdz ar lielās žēlastības saņemšanu es beidzot spēju noticēt, ka Kristus dēļ Dievs man piedod visus grēkus un ir mans laipnais Tēvs, kas ir noskaņots pret mani labvēlīgi. Tagad pat Viņa baušļi man ir kļuvuši mīļi un dārgi. Es mīlu visu, ko Viņš mīl, jo – Viņš ir mans un es esmu Viņa. Un, šādā ticībā iemantojis mieru un prieku Kungā Kristū, es ne tikai vēlos, bet arī spēju darīt labu. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem varam teikt, ka mūsu spēks ir prieks Tai Kungā.

Pat vistumšākajos laikos, kad pāri veļas grēks un kārdinājumi, Svētais Gars, šī svētā sēkla, mūsos izpaužas tā, ka visvairāk mēs ienīstam to grēku, kurš mums sagādā vislielākās bēdas un kārdinājumus, jo mēs negribam un nevaram palikt grēkā. Mēs nespējam paciest grēku, jo tas ir kā svešķermenis mūsos – kā zivs, kas nonākusi uz sauszemes vai svaigā gaisā.

Tāda ir apustuļa Jāņa doma, sakot, ka katrs, kas ir dzimis no Dieva – negrēko, proti, ja tas grēko, grēks tam kļūst par ciešanām (Rom.7:16–24), jo “Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis” (1.Jņ.3:9). Piemēram, Pēteris varēja krist aizliegšanā, melos un maldu zvērestā, taču pavisam drīz viņam bija jāskrien ārā un gauži jāraud. Šādi piemēri liecina, kā Svētais Gars un Dieva sēkla [dzimums] mūsos darbojas pat vistumšākajos vājuma brīžos.