Robeža

Noklausies šo e-publikāciju

Pārsteidzoši, bet starp kristiešiem un nekristīgo reliģiju, tajā skaitā “tradicionālo reliģiju”, piemēram, animistu, piekritējiem ir vairāk kopīga nekā starp kristiešiem un ateistiem. Šo atšķirību nekādi nevar izskaidrot ar atšķirīgiem viedokļiem par atbildību. Lai to pierādītu, varam aplūkot piemēru par vidi.

Grūti atrast tautu, kas dabas un vides jautājumos būtu iejūtīgāka nekā indiāņi, ja vien mēs drīkstam viņus uzskatīt par vienu tautu. Viņi uzskatīja, ka ir atbildīgi par visu dzīvnieku, koku un augu pastāvēšanu un labklājību “dabas”, “senču” un “Lielā Gara” priekšā. Tā noteikti ir spēcīga ticība radīšanai, tādēļ vienlaicīgi arī lielas atbildības uzņemšanās. Tālāk, lai redzētu pretējo viedokli, aplūkosim filozofijas virzienus, kas noliedz to, ka pastāv Radītājs: saskaņā ar šiem uzskatiem, viss sācies ar evolūciju, “tīro sakritību” vai ko citu, ko vien var iedomāties radīšanas vietā. Tādējādi viņi nerēķinās ne ar vienu, kam viņiem būtu jādod “norēķins par savu namturību”, kad viņi vairs nevar “ilgāk būt par pārvaldniekiem” (Lk. 16:2). Saskaņā ar šiem filozofijas virzieniem vienīgo atbildību nosaka saprāts, vēlētāju vienbalsība, “izglītots vadonis” vai citi viņu pašu noteikti iemesli.

Šo ideju pamatā ir viens jautājums: kā iespējams tā pārvaldīt sabiedrību, lai patiesi rūpētos par tās labklājību nevis īsu laiku, bet arī turpmākās dienas un gadus? Tas nozīmē: kā var pārvaldīt sabiedrību saprātīgi, godīgi, ar pazemību un apdomību un – pats galvenais – ar atbildību? Pēdējais vārds ir kā visas sabiedrības dzīves ass, jo viss riņķo ap to. Jā, atbildība, bet pret ko?

Atbilde ir: pirmkārt, pret tautu, visu sabiedrību. Pasaulei jau ir apnikuši tādi valdnieki, kuri atbildīgi vienīgi pašu priekšā, un tādi vairāk nav vajadzīgi. Tādēļ, ja cilvēki, kuru rokās ir vara, patiešām ir labi un izdarīgi, viņi nekad nedrīkstētu tiekties pēc pilnīgas varas, jo, galu galā, viņi ir tikai cilvēki ar savām vājībām, trūkumiem un kļūdām. Turpretim viņiem jāstrādā savai tautai un kopā ar to, cik vien labi iespējams, jāizjūt atbildība cilvēku priekšā un jāatskaitās tautai par panākumiem un neveiksmēm. Tā rodas uzticēšanās. Ja vadoņi kalpo šādi, viņi kalpo arī Radītājam. Var gadīties, ka viņi nav ticīgi vai pat noliedz Dievu, tomēr viņi kalpo Dieva mērķiem, sekojot savam veselajam saprātam un sirdsapziņai. Tāpat ir ar dažādu reliģisku konfesiju vadītājiem – ja atbildības izjūta ir patiesa, viņu darbs kalpo kopīgam labumam. Turpretī pārvaldot un reizē piepildot arī savas personīgās intereses vai arī izpatīkot radiniekiem, draugiem, kādiem grupējumiem vai partijām, kas viņus visādi atbalsta, vara būs “šāda tāda” vai pat ļoti slikta. Ja varu īsteno saskaņā ar to, ko atļauj vai pieprasa “tīrais gadījums”, “veiksmes diena”, “attīstības spēki” utt, arī vārdu “atbildība” var saprast dažādi, atkarībā no tā, ko “gadījums” vai “veiksmes diena” sniedz “darījumos” vai “akcijās”.