342. Kas ir atklāta grēcinieka bikts?


Ieskats mācībā par Svēto Garu

Šai vēstulei būtu vajadzējis pienākt Vasarsvētkos – bet baznīcā jau vienmēr ir Vasarsvētki, vai tā tam vajadzētu būt. Katra svētdiena nav tikai Lieldienu diena, bet mazliet arī Vasarsvētki. Tādēļ varbūt mani sveicieni jums nebūs pārāk novēloti. Mācība par Svēto Garu, ko mēs šeit apskatīsim, atrodas visu ar baznīcu un svēto kalpošanu saistīto jautājumu un vajadzību pamatā, kuras skar mūs dienu no dienas. Tā kā mēs apskatīsim vairākas dogmatiskas un vēsturiskas problēmas, kas ir saistītas ar šo mācību, lai tas noder mums visiem.

Ieskats mācībā par Svēto Garu

“Patiesai mācībai par Svēto Garu nav savas vietas baznīcā un draudzē. Šķiet, tā ir kļuvusi par svešķermeni. Šo situāciju vajadzētu pilnīgi objektīvi atzīt.”

Ar šādiem vārdiem Oto Hennings Nēbe iesāk savas tēzes Erlangenes universitātei, Deus Spiritus Sanctus. Viņš bija viens no daudzsološākajiem jaunajiem teoloģijas doktoriem, bet tika nogalināts karā. Viņa nelielajam, bet pārdomu bagātajam dokumentam nav tikusi pievērsta tik liela uzmanība, cik tas būtu pelnījis. Tomēr mums nevajadzētu atstāt bez ievērības brīdinājumu, kas ir izskanējis viņa vārdos.

Ja patiešām ir tā, ka patiesā mācība par Svēto Garu ir zaudējusi savu vietu baznīcā un draudzē, tad tālu vairs nav laiks, kad arī Svētā Gara realitāte mums būs zudusi, tāpat kā Kristus klātbūtne izzūd tur, kur par Viņu netiek patiesi mācīts, kur tiek falsificēts Viņa Evaņģēlijs un sakramenti. Tas izskaidrotu, kāpēc baznīcā ir vērojams to [žēlastības] līdzekļu samazināšanās, caur kuriem būtu īpaši jāizpaužas Svētā Gara darbībai.

Padomājiet par to, kādas prasības tiek izvirzītas kalpošanas amatam! Kā lai izskaidro mācītāju trūkumu visu konfesiju baznīcās? Kāpēc tie jaunie cilvēki, kas citos laikos būtu kļuvuši par mācītājiem, tagad pievēršas sekulāriem aicinājumiem? Kāpēc šodien mācītāji atzīst, ka viņu amats ir kļuvis par problēmu – un ne tikai Vācijā, kur viss kļūst par problēmu? Kā lai izskaidro to, ka tik liels skaits protestantu mācītāju ir piedzīvojuši nervu sabrukumu, kā tas tiek ziņots no Amerikas? Kā lai izskaidro pieaugošo sieviešu mācītāju skaitu protestantiskajā pasaulē – un teoloģisko nekompetenci, pat luterāņu vidū, skaidrojot šo salīdzinoši vienkāršo problēmu, uz kuru atbildi spēj sniegt pat konfirmandi?

Mēs visi labi apzināmies tās grūtības, kas radušās, pateicoties mūsu amatam izvirzītajām prasībām. Mūsdienu baznīcās mācītājam ir jāveic tik daudz dažādu darbu, kuri patiesībā nemaz neattiecas uz viņa amata pienākumiem, ka tik tikko pietiek laika viņa tiešo amata pienākumu veikšanai, “Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai” [Augsburgas ticības apliecība, 5.art.]. Vācijā es pazinu superintendentus un mācītājus, kuri bija tā paguruši no nedēļas darba, ka tikai sestdienas vakarā viņi beidzot ķērās pie sprediķa sagatavošanas.

Par to savā rakstā, kam dots nosaukums “Vara pār gariem”, jau 1849.gadā runā Augusts Vilmārs. Viņš runāja par to, kur tas viss var novest – visi šie ārpus baznīcas darbi, visas baznīcu grupu sanāksmes, visas naudas vākšanas kampaņas. Par tādām lietām atbildību vajadzētu uzņemties diakoniem. Tas viss mācītājus nedrīkst novirzīt no uzdevumiem, kurus viņi ir aicināti darīt kā mācītāji. Vilmārs sludināja nedzirdīgām ausīm, šis dižākais no mācītājiem, kurš uzskatīja, ka konsistorizētai baznīcai nav vietas. Svētās kalpošanas amata sekularizācijas procesu neapstādināja šī amata būtības pārvērtēšana pēc Pirmā pasaules kara un pat ne baznīcas cīņas kustība Vācijā. Visu to pārdomājot, mēs varam aplūkot to, ko baznīca vēl zina par Svētā Gara darbību.

Ar svētās kalpošanas amatu notiekošais atklāj to, kas ar mums nav kārtībā. Mēs meklējam Svēto Garu tur, kur Viņa nav. Mēs Viņu vairs neatrodam tur, kur Viņš ir atrodams. Mēs runājam par Viņu, bet mūsu ticība Viņam, Viņa dievišķumam, Viņa dievišķajai personai, ir kļuvusi vāja vai pilnībā izzudusi. Ja šis process turpināsies, tad sekas, kas sagaida mūsu baznīcu, ir acīmredzamas.

Mēs, mūsdienu kristieši, Svēto Garu meklējam tur, kur Viņš nevar būt atrodams. Tomēr mēs neesam pirmie, kas tā ir darījuši. Šāda bīstamība ir pastāvējusi vienmēr, sākot jau ar apustuļu laikiem, un vienmēr ir bijuši tādi kristieši, pat veselas baznīcas, kuras ir kritušas tai par upuri. Otrajā gadsimtā pastāvēja montānisms. Jautājums, kas tajā laikā dziļi satrauca kristietību un radīja domstarpības, bija jautājums par to, vai tas patiešām ir Svētais Gars, Paraklēts, kurš sevi atklāja jaunos pravietojumos. Mēs varam pieminēt viduslaiku garīgos franciskāņus, Schwärmer jūsmotāju kustību, pret kuru bija jācīnās Luteram, un dažādas pentakostālās kustības mūsdienās. Nopietni kristieši vienmēr ir jutušies spiesti piekrist Sadraudzības kustības vadītāju, kas reiz atzina pentakostāļu runāšanu mēlēs, kura ir turpinājusies kopš 1905.gada, izdarītajam atzinumam: tas nebija Svētais Gars.

Te mēs nerunājam par šīm briesmām, bet par vieglprātību, ar kādu mūsdienu pasaulē tiek runāts par Svētā Gara pieredzi. Tā saknes iesniedzas XVII gadsimta angļu entuziasmā un XVIII gadsimta piētismā un metodismā. Kad 1853.gadā Berlīnē Kirchentag dalībnieki pilnīgi nepatiesā deklarācijā pasludināja sevi par lojāliem Augsburgas ticības apliecībai “ar sirdi un muti”, vienlaicīgi saglabājot tiesības uz to, ka viņu veidoto vienotību nedrīkst aizskart luterāņu, reformātu un unionistu atšķirīgie viedokļi par tās 10.artikulu, šo evaņģēliskās Vācijas apvienošanos daudzi uzskatīja par Svētā Gara darbu. Jau gandrīz par ieradumu ir kļuvis Svētā Gara klātesamību saskatīt un svinīgi pasludināt lielajās baznīcu un arī lielajās ekumeniskajās sanāksmēs. Jauna veida Vasarsvētki tiek piedzīvoti, dziedot svinīgas dziesmas daudzās valodās. Mums ir nepieciešams apsvērt masu psiholoģiju, kas darbojas šādās lielās cilvēku sapulcēšanās reizēs, īpaši laikā, kad baznīcā ir ienākušas pasaules tehnoloģijas manipulācijai ar pūli un modernie komunikāciju līdzekļi.

Šeit nav runa par lietu organizēšanu kā tādu, ne arī iebildumiem pret informācijas izplatīšanu visā pasaulē, te netiek iebilsts pret tām komunikācijas iespējām, kādas piedāvā modernās tehnoloģijas. Vilmārs jau bija izteicis savus novērojumus par šiem jautājumiem, proti, ka tās nav domātas tikai šīs pasaules bērniem, bet ka tās ir jāizmanto kalpošanā Kristus baznīcai. Tomēr mēs vaicājam, vai mēs vienmēr apzināmies to, ka arī baznīcās var būt masu psihozes. Ja baznīca savām vajadzībām izmanto tehnoloģijas, kuras spēj kontrolēt un vadīt ļaužu pūli, tad absolūti nepieciešami ir lūgt pēc tā, lai mums tiktu dota lielā žēlastības dāvana un garu pazīšanas un pārbaudīšana dāvana.

Ja mēs kā pašu par sevi saprotamu pieņemam, ka tas, kā attīstās mūsu baznīca, pilnībā ir atkarīgs no Svētā Gara vadības, tad mēs meklējam Svēto Garu tur, kur Viņš nav atrodams. Tā nav tikai Romas milzīgā kļūda; tā ir pieļauta arī citās baznīcās. Lambetas konferences “Vēstījums” 1958.gadā sākas ar apgalvojumu, ka bīskapi, kas šeit ir sapulcējušies, vēlētos dalīties ar visiem viņu baznīcas locekļiem visā pasaulē pieredzē, “kura pie mums ir atnākusi jaunā un brīnišķīgā veidā ar Svētā Gara spēku, kas ir ap mums.” “Mēs paši esam savstarpēji savienoti Svētajā Garā savstarpējā izpratnē un uzticībā.” “Tādēļ, ka mēs šādi esam saistījušies savā starpā, Dievs mums ir devis samierināšanās vēstījumu baznīcai un pasaulei.” Šis vēstījums tad iesākas ar apgalvojumu: “Sadalīta baznīca nevar dziedināt sadalītās pasaules brūces.” Tālāk seko pateicība Dievam par to, “ka Āzijā un Āfrikā, tāpat arī Lielbritānijā un Amerikā kristīgās baznīcas aktīvi virzās pretī lielākai vienotībai” (Report, 1., 29.lpp.). Tādēļ nav jābrīnās par anglikāņu arhibīskapa preses konferencē sniegto atbildi. Viņam tika jautāts par to, kāpēc Lambetas konference, kas līdz šim bija iebildusi pret bērnu dzimstības kontrolēšanu, tagad to akceptē. Viņš atbildēja, ka tas notika Svētā Gara vadības rezultātā! Tātad Lambetā Svētais Gars ir licis, lai tiktu apstiprināta anglikāņu izpratne par baznīcu, kā arī tas ir noticis ar unionismu Indijā un Amerikā. Kas šeit ir noticis ar Bībeles vārdiem: “Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo” (Ap.d.15:28)? Tiek apgalvots, ka līdzīgs brīnums ir noticis Bārmenes sinodē 1934.gadā, kurā tika atzinīgi novērtēts Karla Barta darbs Bekenntnisunion, un luteriskās, reformātu un unionistu baznīcas pasludināja, ka “tās meklējušas kopīgu vēstījumu, kas uzrunātu mūsu baznīcas to vajadzībās un kārdinājumos mūsu dienās. Pateicībā Dievam viņiem ir nekļūdīga ticība, ka šāds kopīgs vēstījums ir likts viņu mutēs” (Šmits II, 92; Konrāns, Baznīcas ticības apliecinājums Hitlera laikā, 237.lpp.). Kas šeit ir noticis ar vārdiem: “Un tad Tas Kungs izstiepa savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē” (Jer.1:9; sal. 5.Moz.18:18)?

To, ko Luters būtu sacījis par ko tādu, var atrast Šmalkaldes artikulos:

“Tas viss ir tas pats vecais velns un vecā čūska, kas arī Ādamu un Ievu pārvērta par aplamiem jūsmotājiem un novirzīja prom no Dieva ārējā vārda uz spiritualizēšanu un pašu iedomām; un to tomēr paveica ar citiem ārējiem vārdiem…. Īsi sakot, jūsmošana piemīt Ādamam un viņa bērniem no pasaules sākuma līdz tās beigām; to viņos ielicis vecais pūķis un iepotējis viņos kā indi, un tā ir visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara.” (ŠA III, VIII, 5 un 9).

Tas ir pāvestības .. iesākums, spēks un vara.” Tas ir ļoti nopietns jautājums: vai mums tiešām ir jāizvēlas starp jūsmotājiem, kas turpina darboties kristiešu vidū, un Romas pārstāvjiem, kuri, iespējams, ir mazāks ļaunums. Par Romas lēmumiem vismaz ir pamatīgi diskutēts, un tie ļauj pastāvēt senajām mācībām.

Mēs meklējam Svēto Garu tur, kur Viņš nevar būt atrodams, ja mēs kā pašsaprotamu pieņemam, ka Viņam ir jānāk ikvienā sprediķī, ko mēs sakām. Attiecībā uz Dieva vārdu patiesi ir dots apsolījums: “Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju” (Jes.55:11). Bet mums vienmēr vajadzētu sev jautāt, vai tas, ko mēs sprediķojam, patiesībā ir Dieva vārds. Ja sprediķis ir patiess Rakstu teksta izskaidrojums, tādā gadījumā, neskatoties uz mūsu vājumu, tiek sludināts Dieva vārds. Tomēr arī luteriskajās baznīcās tiek teikts tik daudz sprediķu, kuros Evaņģēlijs netiek mācīts pilnīgi un skaidri!

Šķiet, ka mēs pieņemam, ka ir pietiekami, ja mēs jaunus cilvēkus apmācām četrus vai piecus gadus. Viņi labāk vai sliktāk nokārto eksāmenus. Viņi tiek ordinēti un nosūtīti uz kādu kalpošanas vietu (misijas lauku). Viņi var pulcināt ap sevi kādus cilvēkus, kuri nepieder nevienai baznīcai, bet kurus interesē reliģiski jautājumi. Šādi cilvēki tad izveido draudzi, kas iegūst luteriskās draudzes tiesības, nezinot un neizprotot katehismu vai Augsburgas ticības apliecību. Līdzīgi notiek arī Eiropas baznīcās. Jaunie kandidāti uz mācītāja amatu, kas ir apbruņojušies ar Bultmaņa teoloģiju, tiek nosūtīti uz mūsu lielo pilsētu aizvien augošajām priekšpilsētām. Vai arī viņi tiek nosūtīti uz laukiem, kur zemnieki un strādnieki varētu būt pietiekami veiksmīgi, lai nesaprastu to, kam šis jaunais cilvēks tic vai arī netic. Vai mēs tiešām uzskatām, ka Svētais Gars pats uzcels tur baznīcu un draudzi? Viņš, protams, izmatos arī šādus instrumentus. “Dieva vārds nav saistīts” (2.Tim.2:9), un daudzkārt ir gadījies tā, ka draudze aizvedusi savu mācītāju līdz Evaņģēlijam. Daudzi, kuri nesaprata Evaņģēliju un sakramentus, savas teoloģiskās pieredzes tuksnesī ir mācījušies to, ko universitāte viņiem nebija iemācījusi. Tomēr, neskatoties uz to, ka Dieva žēlastībā tādas lietas notiek, mēs netiekam atbrīvoti no tā, ka mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā par to, kādam pasludinājumam ir dots apsolījums, ka caur to Svētais Gars nāks cilvēku dvēselēs.

Un, beidzot, mēs meklējam Svēto Garu tur, kur Viņš nav atrodams, tad, ja mēs atstājam bez ievērības to, ka, lai gan caur pareizu sludināšanu patiesi tiek dāvāts Svētais Gars, Viņš ne vienmēr rada ticību, bet tikai – “kur un kad Dievs to grib.” Tā māca Augsburgas ticības apliecība (5.art.). Apstāklis, ka Barta ietekmē vārdi “kur un kad Dievs to grib” tika pārprasti, it kā tie nozīmētu to, ka Svētais Gars nav sevi piesaistījis vārdam un ka Dieva brīvība izpaužas tādējādi, ka Viņš vienam cilvēkam sludināto vai rakstīto Vārdu padara par Dieva vārdu, bet citam – ne, neko nemaina. [Tā ir radies uzskats, ka tas nav Dieva vārds, bet var kļūt par Dieva vārdu.] Mums ir stingri jāvēršas pret šādu viedokli, savu nostāju pamatojot ar to, ka ārējais Rakstu vārds un pareiza, Rakstos balstīta sludināšana vienmēr nes Svēto Garu. Tomēr mēs nekad nedrīkstam aizmirst vēl kādu patiesību, proti, ka Svētais Gars ne vienmēr rada ticību. Tā ir Dieva Svētā Gara brīvība, par kuru māca Augsburgas ticības apliecības 5.artikuls.

Reformatoru mācība par žēlastību ir tā mēraukla, ar kuras palīdzību mēs varam noteikt, cik tālu modernais protestantisms ir aizgājis no reformācijas. Neskatoties uz to, cik lielas bija Lutera un Kalvina ieskatu atšķirības, jautājumā par izredzētību viņi bija vienisprātis, ka nav cilvēka varā pieņemt Dieva žēlastību vai ne. Jau XVII gadsimtā “tikai žēlastībā” (sola gratia) sāka zaudēt savu pamatu reformātu (arminiānisms) un luterāņu vidū (izredzētība intuitu fidei, “ņemot vērā cilvēka turpmāko ticību”). Tas, cik lielā mērā šī sinergisma forma bija pārņēmusi XIX gadsimta luterismu, atklājas apstāklī, ka vēl šodien netiek atzīts tas, kas tika likts uz spēles strīdā par žēlastības izredzētību, kurā Misūri Sinode Amerikā cīnījās par sola gratia, kā to bija apliecinājis Luters. Amerikas luterismā Amerikā dominējošā optimisma un sinergisma ietekmē Augsburgas ticības apliecības vārdi “kur un kad Dievs to grib” praktisku apsvērumu dēļ ir atmesti.

To pierāda nekritiska namturības un evaņģelizācijas ideju un programmu pārņemšana no tādām grupām kā Septītās dienas adventisti. Mācītājs savus ļaudis skolo tā, lai ar pareizu dievbijīgu sarunu palīdzību viņi tad būtu sagatavoti pievērst citus cilvēkus baznīcai. Samierināšanas pasludināšanas amata vietā nāk “dvēseļu ieguvēju” apmācīšana, mācot šiem cilvēkiem tikai, kā pareizi runāt ar cilvēkiem, lai pēc iespējas plašāk izmantotu psiholoģiskās manipulācijas metodes. Pēc vispārējā atzinuma šī sistēma ir atvasināta no amerikāņu biznesa metodēm. Tādā veidā cilvēki ir jāpiesaista baznīcai, jāpanāk, lai viņi tur justos kā mājās, jāpārliecina pieņemt lēmumu, un tad viņiem visiem kopā ir jāturpina Dieva valstības celšana. Ar modernās evaņģelizācijas psiholoģisko metožu palīdzību tiek panākts, ka vairs nenotiek paļaušanās uz Dieva vārdu. Protams, joprojām tiek runāts par Svēto Garu, bet neviens vairs nezina, kas Viņš ir. Šķiet, ka Viņu ir iespējams izmērīt un noteikt Viņa daudzumu. Šādai evaņģelizācijai ir rezultāti. Tūkstoši tiek pievērsti baznīcai. No otras puses, šeit derētu atgādināt Bībeles praviešu un mūsu Kunga paša neveiksmi. Kad domājam par pēdējo, sākam saprast, cik nopietni ir vārdi “kur un kad Dievs to grib.” Jēzus teica: “..ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu” (Mk.4:12; sal. Jes.6:9-10). Kam neiedveš bijību tas, kas ir dziļi apslēpts šajos vārdos, tas nekad patiesi neiepazīs Svēto Garu.


Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.