Gudrie pielūdz Jēzu

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. [Mt.2:1-12]

Mēs esam iesākuši jauno tā Kunga dāvāto žēlastības gadu. Ir izskanējuši gadu mijā teiktie veiksmes un laimes vēlējumi. Patiesībā mēs arī vēlamies un ceram, ka jaunajā gadā piedzīvosim to iecerēto un vēlamo. Diemžēl biežāk mēs piedzīvojam, ka notiek, ja ne gluži pretējais, tad vismaz pilnīgi kas cits, ko pat iedomāties nevarējām. Tas liecina tikai par to, ka cilvēka paša griba un viņa mīļo tuvinieku veiksmes un laimes vēlējumi ir daudz par maz, lai viņš visu to novēlēto arī mantotu un justos laimīgs. Šo patiesību apstiprina ari Dieva vārdi, kas mums māca, ka tikai Dieva griba un viņa vārdi piepildās. Tāpēc ļoti svarīgi katram cilvēkam būtu, cik tas ir viņa spēkos, izzināt Dieva prātu un gribu. Šodien mēs to varam izzināt tikai caur Viņa vārdiem Bībelē. Jēzus pasludinātie vārdi ir pastāvējuši un piepildījušies, kā līdz šim, tā tagad un pastāvēs līdz pasaules galam un mūžībā. “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs” (Lk.21:33).

Lai turpmāko ceļu mēs ietu Dieva vārdu gaismā un pēc Viņa prāta, gribas un svētības, tad mums katram Jēzus ir jāatrod un jāpielūdz. Ja Jēzus tiks atstāts baznīcu tradīcijas uzturēšanai, bet ne patiesā ticībā atrasts un pielūgts kā debesu godības Ķēniņš, tad visas gaišās nākotnes cerības paliks tikai vēlējuma formā.

Kā lai Jēzu atrodam un pielūdzam?

Gudrie vīri no austrumu zemes ceļu pie Jēzus atrada, pētot zvaigznes un vadoties pēc kādas īpašas zvaigznes, kuras parādīšanos viņi saprata un mācēja iztulkot.

Mēs šodien tikai patiesā, nesagrozītā Dieva vārdu mācībā, saņēmuši caur Svētā Gara spēku Viņa dāvanu – ticību, varam Jēzu atrast un pielūgt.

Stāsts Mateja evaņģēlijā ir viens no nedaudzajiem Jēzus bērnības notikumu aprakstiem. Par Jēzus mūža sākuma gadiem pirmdraudzēs bija daudz nostāstu un pēc atmiņas teikto liecību, tāpēc evaņģēlistiem nebija viegls uzdevums no samērā bagātas vielas izvēlēties to nozīmīgāko, būtiskāko, kas vislabāk atspoguļotu apstākļus, kādos norita Jēzus bērnības posms. Vienigi Matejs, atšķirībā no citiem evaņģēlistiem, ir izvēlējies un uzskatījis par svarīgu aprakstīt arī pagānu tautas pārstāvju ierašanos jūdu zemē, lai Jēzus bērniņu atrastu, pielūgtu un apdāvinātu.

Mēs varam pamanīt, ka evaņģēlistu Mateju ir ietekmējuši šādi motīvi:

1. vēlēšanās uzsvērt Kristus misijas universalitāti,
2. griba izteikt domu, ko evaņģēlists Jānis izteicis savos pravietojuma vārdos: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jn.1:11),
3. kā arī parādīt, ka ar Kristus piedzimšanu saistās pārdabiski notikumi.

Jēzus dzimšanas laikā visā pasaulē un jūdu tautā izpaudās gluži pretēji centieni reliģiskajās darbībās, nekā tas ir tagad.

Katra tauta savu reliģisko pārliecību uzskatīja kā savas un vienīgās tautas “privātīpašumu”. Tā tas bija arī ar jūdu tautu Vecās Derības laikā. Jūdi Sinaja kalnā saņemto bauslību savā tautā arvien uzturēja spēkā, to mācot saviem bērniem un visiem spēkiem iestājoties un cīnoties, lai viņu ticības pārliecība netiktu pulgota, izsmieta un nievāta, lai tā netiktu dota nejūdiem, izplatīta visā pasaulē. Tieši tāpēc evaņģēlists Matejs izvēlējās šo stāstu kā ļoti svarīgu, lai parādītu kristīgās reliģijas universālumu. Šis notikums labāk nekā citi ilustrē Jēzus misiju visā pasaulē.

Matejs mums visiem šodien rāda un savai tautai – jūdiem rādīja, ka jau ar Jēzus dzimšanas bridi Dievs visām pasaules tautām licis atskārst, ka Viņa Dēls noārdīs visas tās robežas, kas tautas šķir reliģisko pārliecibu dažādības dēļ. Pirmkristigajās draudzēs lielie apustuļi to arī īstenoja, jo līdz apustuļa Pāvila darbības sākumam vēsturē nepazina neviena, kas savu ticības pārliecību tik apzināti un sistemātiski būtu tiecies izplatīt ārpus savas tautas robežām. Tas, ka evaņģēlija vēsts – kristīgā mācība bija izplatījusies un gājusi pāri tautu un valstu robežām, vēl tagad ir viens no zīmīgākajiem un ievērojamākiem fenomeniem brinumrādītājiem visā pasaulē. Dažādas kustības un reliģijas savu uzskatu un pārliecību izplatišanā par paraugu ņem tieši kristīgās ticības izplatīšanas metodiku. Ärmisijas darbs, evaņģēlija pasludināšana visai pasaulei, ir Kristus pavēlēts: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristidami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pa vēlējis” (Mt.28:19-20). To, ka kristīgā ticība nesaistās ar kādām nacionālām robežām, eņģeļi ganiem jau pasludināja Kristus dzimšanas brīdi – “Es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks” (Lk.2:10). Tas ir Dieva darbs pasaulē, ka Viņš neatšķir un neatdala tautas, bet gan vieno tās un ieved savā mīlestībā. Šajā ziņā kristīgā ticība ir kļuvusi liels vienotājspēks, tāds spēks, kāda otra nav visā pasaulē. Tam nevajag parakstītus vienotājdokumentus vai balsojuma vairākumu, jo kur patiesa ticība Jēzum, tur vienprātība šeit un vienotība mūžībā.

Jēzus dzimšanas brīdī tālu aiz jūdu tautas robežām, austrumu zemē, pagānu tautas gudrie viri redzēja zvaigzni, kas aicināja viņus nākt uz Jūdejas zemi, lai jaunpiedzimušo Ķēniņu pielūgtu. Svešiniekiem likās prātīga doma – ka jaunpiedzimušais Ķēniņš būtu jāmeklē nekur citur kā ķēniņa pilī, bet valdnieks neko nezināja. Ķēniņu Hērodu šī vēsts satrauca, jo viņš nobijās, ka nu viņa tronim draud briesmas. Viņš sapulcināja pie sevis visus augstos priesterus un rakstu mācītājus, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk un precīzāk, kur Kristum jāpiedzimst. Izrādījās, ka ne maz nebija tā, ka neviens neko nezinātu. Rakstu mācītāji pēc Vecās Derības pravietojuma vārdiem zināja gan Hērodam atbildēt: “Betlēmē, Jūdu zemē.”

Šis stāsts mums atklāj kādu nozīmīgu faktu, proti, cilvēki, kuri notikumiem ir vistuvāk, ir tie pēdējie, kuri saprot šā notikuma lielo nozīmi. Jūdu tauta gadu simteņiem ilgi gaidīja Mesijas nākšanu. Bet, kad Jēzus pie dzima, farizeji un rakstu mācītāji pat nevēlējās gudrajiem doties līdzi, lai Viņu atrastu un pielūgtu. Mūs pārsteidz farizeju lielā vienaldzība. Bet kāpēc tāda vienaldzība? Tāpēc, ka jūdi bija tālu atkrituši no sava Dieva un, dzirdot par Kristus atnākšanu, viņi nevis priecājās, bet ķēniņš un visa Jeruzaleme izbijās. Vēlāk to izteica vārdos evaņģēlists Jānis: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Tas bija vienreizīgs notikums, ko mums arī šajā gadā vēsta Zvaigznes dienas stāsts, jo Bībele mums nekad nevēstī tikai par to, kas kādreiz noticis un tāpēc atstājams pagātnē. Katrs vārds, kas rakstīts Bībelē, mirdz pārlaicīgā gaismā un ir spēkā vēl šodien. Vēl šodien Viņš nāk pie mums. Vai mēs Viņu uzņemsim?

Bībele mums māca: kamēr šī pasaule pastāv, pastāvēs arī divas valstības. Viena ir – laicīgā, pasaulīgā, otra – garīgā, mūžīgā. Vēl šodien mēs redzam šos divus valdniekus: ķēniņu Hērodu, kas simbolizē laicīgo varu un Betlēmē dzimušo Jēzu debesu valstības Ķēniņu. Pēc laicīgās varas vienmēr ir tiekušies tie, kuri ir dievinājuši greznu, ārišķīgu dzīvošanu un stingru, vardarbīgu valdīšanu. Tāds arī bija valdnieks Hērods – varas simbols laikmetiem cauri.

Vēsture mums arī atklāj, ka, jo godkārīgāks un nežēlīgāks valdnieks, jo bailīgāks un gļēvāks viņš ir kā cilvēks, un šī patiesība attiecas arī uz garīgo vadītāju augstmaņiem.

Farizeji un rakstu mācītāji izšķīrās palikt ķēniņa Hēroda pili, nevis doties līdzi gudrajiem uz trūcīgo nomaļo pilsētiņu Bētlemi.

Vēl šodien katram no mums ir jāizšķiras par to, pie kā mēs paliksim, kam kalposim: vai laicīgās varas interesēm, vai paliksim pie Dieva Vārda mācības un kalposim garīgai valstībai? Tomēr jāatceras, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt.6:24).

Evaņģēlists Matejs šo stāstu par austrumu gudrajiem izvēlējies arī tāpēc, lai parādītu, ka Jēzus piedzimšana ir saistīta ar pārdabiskām zīmēm un ir kā neizskaidrojams brīnums.

Mūsdienu teoloģijā ir novirziens, kas cenšas no Jēzus dzīves izsvītrot visu pārdabisko mitoloģisko. Viņi grib Jēzu padarīt loģiski saprotamāku, ikdienišķi tuvāku, mīļāku, bet Dieva Vārdi mums atklāj, ka Dievs ir tāds, kāds Viņš ir, proti: patiess cilvēks un patiess Dievs. Ja mēs ticam un paļaujamies uz Viņu, tad Viņš mums ikdienā ir tūlīt klāt kā palīgs un žēlotājs, tajā pašā laikā būdams varens savā spēkā kā debesu valstības Kungs un Ķēniņš.

Evaņģēlists Matejs stāsta, ka Dievs brīnumainā veidā rāda cilvēkiem ceļu pie Kristus. Viņš liek uzliesmot zvaigznei, kuras uzdevums ir – cilvēkus aizvest tur, kur šūpulī dus Dieva lielais brīnums – Jēzus Kristus, lielā Dieva mīlestība. Tie, kuri Viņu būs atraduši un pielūguši, aizies, kā evaņģēlijā teikts, “pa citu ceļu” – pa šauro ticības ceļu šajā pasaulē visā turpmākajā dzīves gājumā. Āmen.