Viņu sauks par Nācarieti
Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti, un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepildītos Tā Kunga vārds, runāts ar pravieša muti: no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis. – Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piekrāpuši, tad viņš ļoti apskaitās, aizsūtīja un lika apkaut visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis. Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: brēkšana bija dzirdama Rāmā, daudz raudu un vaimanu; Rahēle apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav. – Kad Hērods bija miris, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības.” Un viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti un nonāca Israēla zemē. Bet, kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Arhelavs sava tēva Hēroda vietā, tad viņš baidījās turp noiet; un, sapnī saņēmis norādījumu, viņš atgriezās Galilejas robežās. Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā, vārdā Nacarete, lai piepildītos praviešu vārdi, kas sacījuši: Viņu sauks par Nacarieti. [Mt.2:13-23]
Vērojot mūsdienu norises pasaulē, to vidū arī šajās dienās visai trokšņaino otrās tūkstošgades pēdējā gada svinēšanu, nevar palikt neievērota cilvēku divējādā attieksme pret notiekošo. No vienas puses, tās ir bailes no rītdienas, bailes no nezināmā, bailes par iespējamo, Bībelē pravietoto, pasaules galu, bet no otras – izmisīgi glābiņa meklējumi, kas spētu pasargāt cilvēci no pasludinātās pazudināšanas. Netiek atraidīts gandrīz nekas, kas viestu šādas cerības. Atbalsts tiek meklēts vienlīdz kā zināt nes sasniegumos, tā arī debess un zvaigžņu spēkos, dažāda veida pareģojumos, nenonievājot pat tādas pseidozinātnes kā okultismu un dažnedažādas maģijas formas.
Vai cilvēkam ir iespējams sasniegt tādu stāvokli, ka viņš spētu kontrolēt – pat mūža garumu? Svētie Raksti uz to atbild tā: “Turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams.” (1.Moz.11:6) Tomēr Dieva vārds šeit piebilst: “Cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū”, un “Viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu.” (1.Moz.6:5) Piemēram, cilvēce ir jau pieradusi nedzimušu bērnu nogalināšanu vairs neuzskatīt par slepkavību, tāpat drīz vien cilvēku “tiesības” attaisnos daudzas citas ļaunprātības. Citiem vārdiem sakot, cilvēce tiecas rast sev spēku, kas varētu pretoties Svēto Rakstu pravietojumam, tātad spēku, kas būtu lielāks un varenāks par Dieva vārdu. Šajā cilvēku rīcībā var saskatīt vienu vienīgu mērķi – kārtot pasaulē lietas un valdīt pār to nevis pēc Dieva, bet gan pēc sava prāta, Dieva likumus, it īpaši Pirmā galdiņa baušļus, nomainot pret cilvēku tiesībām jeb likumiem.
Tiešām ir pagājuši divi tūkstoši gadu kopš kāda ļoti nozīmīga brīža cilvēces vēsturē. Šajā sakarā visur priecīgi un līksmi tiek svinēti Kristus dzimšanas svētki, tiek pušķotas eglītes, meklētas dāvanas, skandinātas dziesmas, teiktas apsveikumu runas. Tas viss ir labi un mīļi. Tomēr šajā svētku kņadā tiek atstāts novārtā pats centrālais notikums – Pestītāja dzimšana: kāpēc Viņš ir nācis pasaulē, kāpēc Viņam bija jācieš, kāpēc Viņam bija jāmirst, kāpēc Viņam pēc trim dienām atkal bija jāceļās augšām?
Kas ir šis sākums un kāds ir tā cēlonis? Šķiet, ka mums, kristiešiem, ir zināma atbilde uz šo jautājumu. Proti, tas ir Anno Domini 2000 jeb mūsu Kunga žēlastības divtūkstošais gads. Tas ir pareizi. Tomēr šāda atbilde nepasaka, kāpēc mēs varam pamatoti cerēt, ka šo apsolīto žēlastību, kas tika pasludināta pirms divtūkstoš gadiem, saņemsim un ka tā attiecas arī uz mums šodien.
Šķiet, visiem ir zināma patiesība, ka divtūkstošais gads ir saistīts ar Jēzus Kristus dzimšanu. Senatnē laika skaitīšana nebija vienota. Pamatā tā saistījās ar kāda ievērojama notikuma sākumu. Piemēram, Romas impērijā laiku sāka skaitīt ar tās dibināšanas brīdi. Romas impērija aptvēra plašas zemes. Tā tika uzskatīta par lielvalsti, kuras likumi noteica kārtību plašajā pasaulē. Tāpēc ar Romas impēriju zināmā mērā saistījās izpratne par pasauli, tās robežām. Daudzās citās, piemēram, semītu tautās gadu skaitīšana saistijās ar jauna ķēniņa nākšanu pie varas. Tādējādi, iepriekšējā ķēniņa valdīšanas laikam beidzoties, bija noslēdzies arī zināms laiks, noteiktas cerības kādas tautas dzīvē. Vēl citām tā saistās ar kādiem reliģiskiem motīviem.
Tomēr, kad pirms divtūkstoš gadiem pasaulē, Dieva sūtīts, Ziemassvētku nakti piedzima Jēzus Kristus, visas pasaules tautas sāka skaitīt laiku ar jaunā Ķēniņa valdīšanas sākumu. Lai gan šis notikums pasaulei toreiz neko neizteica, bija kluss, bez ārējas ambiciozitātes, kā tas mēdz notikt, kad dzimst valdnieku vai godājamu pilsoņu bērni vai arī kad tiek svinēti nozīmīgi valsts svētki, tomēr Jēzus dzimšana Ziemas svētku vakarā bija tik nozīmīga visas pasaules mērogā un tik lielā mērā iezīmēja pilnīgi jaunus civilizācijas vaibstus, ka, kopš tā laika, tautas tieši vai netieši atsacījās pat no tradicionālās, katrai tautai savdabīgās laika skaitīšanas sistēmas. Tas pasvītro kādu svarīgu un būtisku patiesību, kas ir saistoša visām tautām, proti, turpmāk pasaule skaitīs laiku pēc šā bērniņa Jēzus Kristus piedzimšanas.
Kristieši šim laikam ir devuši īpašu vārdu, nosaukdami to par Dieva žēlastības laiku. Un tiešām, Raksti māca, ka nu ikkatra cilvēka dzīves gājums ir jā uzlūko kā Dieva atvēlētais žēlastības laiks. Tas ir dots visiem vienāds neatkarīgi no tā, kas tu esi, kāds tu esi un no kurienes tu esi nācis. Tas ir dots, lai caur grēku nožēlu cilvēks saņemtu pestīšanu no tā trim lielākajiem ienaidniekiem – grēka, nāves un velna varas, šo grēku pie došanu saņemdami ticībā, jo apsolījumu par piederību Žēlastības valstībai Dievs ir attiecinājis vienīgi uz ticīgajiem. Viņi ir tie, kas nav atraidījuši un tic šai Dieva žēlastībai, kas izcīnīta ar Kristus pilnīgo pazemību, Viņa ciešanām un Golgātas nāvi mūsu labad un arī ar Viņa augšām celšanos mūsu labad. Šī žēlastība mums tiek pasniegta ar Jēzus Kristus Evaņģēliju un Viņa žēlastības līdzekļiem: Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu
Ziemassvētku vakarā mēs klausījāmies vēsti par Dieva bërniņa, Jēzus, dzimšanu, par apstākļiem, kādos mūsu mīļais Pestītājs nāca pasaulē un par to neizsakāmo labumu, ko šī piedzimšana deva pasaulei. Ziemassvētkos Evaņģēlijs mums arī rādīja dievbijīgo Simeānu un svēto Annu, kuri, Svētā Gara mudināti, steigšus devās uz Templi, lai raudzītu, kāda ir Dieva sagatavotā un ap solītā pestīšana visai cilvēcei. Šis Simeāna un Annas piemērs ļauj mums skatīt patieso dievkalpojumu, kur centrā tiek izvirzīts, pielūgts un godināts mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, Viņa nopelns, Viņa žēlastības dāvanas. Tādējādi redzējām, kā Svētā Gara un ticības sadraudzība mīt ticīgajos tajos cilvēkos, “uz kuriem Dievam ir labs prāts”. Šī sadraudzība grib pielūgt un augsti godāt savu Pestītāju, kas tik ļoti mīlēja nabaga grēciniekus, ka upurēja pat savu dzīvību.
Kā lai mēs paļaujamies uz apsolījumu, kas tika pasludināts pirms divtūkstoš gadiem, it kā tas mums būtu nupat pasludināts? Šis evaņģēlijs dos atbildi ne tikai uz šo jautājumu, bet arī stiprinās mūsu ticību apsolījumam par mūžīgo dzīvošanu Debesu valstībā. Evaņģēlists Matejs šeit īsos vārdos attēlo Jēzus dzīves gājumu no Viņa dzimšanas līdz pat kalpošanas sākumam, kā arī sniedz liecību par notikumiem, kas saistījās ar mūsu Pestītāja dzimšanu un Viņa turpmāko dzīvi. Visu šo stāstu caurvij tēma, ka Dievs ņem aizsardzībā savu Dēlu un savu draudzi. Vai tad Dievs nevarēja aizsargāt savu Bērnu ari Bētlemē? Noteikti varēja. Taču tā Dievs ar pazemību un ciešanām iezīmēja Jēzus ceļu šajā pasaulē. Un ne tikai Jēzus dzīvi, bet vēlāk arī to ceļus, kas Viņam ticībā sekos. Protams, Dievs varēja pasargāt Jēzu, lietojot savu dievišķo varu, tomēr te evaņģēlijs mums māca dzīvot cerībā uz Dieva palīdzību un uz Viņa žēlastību.
Šis nelielais fragments izceļas ar to, ka tas ietver sevī trīs nozīmīgus pravietojumus par Jēzu Kristu. Tie tika pasludināti jau pirms vairākiem gadu simtiem. Pravietojumam bija jāpiepildās, tāpēc šie notikumi tika pravietoti un tāpēc tie tika arī īstenoti. Līdz ar to viss šis vēstījums norāda uz vienu galveno iezīmi – Kristus pazemību Dieva priekšā.
Pirmais pravietojums ņemts no pravieša Hozejas grāmatas. Matejs, liecinādams Svētajā Garā, ņem šo citātu, lai norādītu uz Dieva nodomu, proti, Dievs personificē savu draudzi ar Jēzu Kristu. Tas nozīmē, ka Dievs raudzīsies uz katru patiesu kristieti nevis kā uz grēcinieku, kas ir pelnījis sodu par pretošanos Dievam, bet gan kā uz savu Dēlu Jēzu Kristu, kā uz Svēto. Tā kā nāvei pār Jēzu nebija varas un Viņš Dieva spēkā augšāmcēlās no mirušajiem un ir dzīvs, tāpat arī ticīgos, ja viņi pirms Kristus otrās atnākšanas būs aizgājuši no šis pasaules, Dievs modinās un iecels mūžībā, jo viņi bija ticējuši, bija priecājušies un bija cerējuši uz Kristus Evaņģēliju.
Otrais pravietojums ir par Rahēli, Jēkaba mīļoto sievu, kas apraud zudušos bērnus tos, kas tika izsūtīti trimdā no Jeruzalemes uz Babilonu. Praviešu grāmatā viņa tiek nodēvēta par visas dzimtas māti un par to, kas pārstāv visu nākotnes paaudzi. Rahēle raud un skumst kopā ar savām meitām. Tā, kas tik ilgi gaidīja uz savu bērnu dzimšanu, savā sirdi ir noskumusi par savu bērnu zaudēšanu vēlākajās paaudzēs. Israēla cerība, kas saistījās ar Mesiju, līdz ar šo bērnu zaudējumu, šķiet, nu ir zudusi. Šķiet, ka Tas Kungs ir atcēlis savu apsolījumu. Israēls ir vainojams visā, tāpēc šis sods ir nācis par Israēla grēkiem. Tā kā visa cerība ir uz Jēzu Kristu, tad, ja Jēzus ir nogalināts, Israēla cerība ir neglābjami zudusi. Šeit pravietojuma nozīme ir šāda: gluži kā Dieva varā bija glābt Israēlu no pazušanas trimdas laikā, tāpat Dieva varā ir glābt to, kam ir jāglābj Israëls. Kaut ari mēs bieži vien redzam kristiešu necilo stāvokli, daudzās vajāšanas, kas bija notikušas kā se natnē, tā arī notiek daudzās zemēs vēl šodien, kaut ari mēs redzam pasaules naidīgo attieksmi pret kristiešiem, tomēr Dievs savu draudzi visos laikos bija ne tikai uzturējis ar savu Vārdu, bet arī pasargājis no iznīcināšanas, no uzbrukumiem, no visa ļauna.
Beidzot, Matejs min trešo pravietojumu: “Viņu sauks par Nācarieti.” Tā ir pilsēta, kurā Jēzus ar saviem vecākiem dzīvoja pēc atgriešanās no Ēģiptes. Vārds Nācarete nāk no ebreju vārda NeCeR, kas nozīmē asnu jeb jaunu atvasi. Tādējādi pilsētas vārds jau pēc savas izcelsmes norāda uz pazemīgumu. Evaņģēlists šajā apstākli saskata Vecās Derības pravietojuma (Jes.11:1) īstenošanos. Pestītajam no Dāvida cilts, ir jānāk pasaulē kā dzinumam, kā jau- nai atvasei, kā maigam stādam. Tam ir jāraisās no Dāvida celma. Lai arī vārds Nācarietis jeb atvase atgādina mums par Pestītāja necilo un neievērojamo izcelsmi, proti, ka pasaulē Viņš parādās bez jebkādas ārējās varenības vai cienības pierādījumiem, tomēr Matejs Jēzus dzīvi Nācaretē, šajā mazajā un nicināmajā miestiņā, saskata kā Vecās Derības pravietojuma kodolu. Tas, ka Pestītājam bija šis vārds, jūdiem šķita esam pretrunā ar pravietojumu par Pestītāja būtību. Tāpēc viņi noraidīja Jēzu kā Pestītāju. Taču Matejs uzsver, ka tieši šādā veidā pravietojumam ir jāpiepildās. Ja Jēzus ir patiešām Pestītājs, tad Viņam visādā ziņā ir jāaug un jādzīvo Nācaretē, lai Viņš iegūtu sev vārdu – Nācarietis. Šeit šim vārdam ir arī otra, simboliska nozīmē – Nicināmais, kas arī ir atrodams pravieša Jesajas grāmatā (Jes.53:3). Abas šīs nozīmes izsaka Jēzus misijas būtību. Viņš būs tas jaunais dzinums, no kura raisīsies jauna tauta – Dieva draudze, kas pazīst savu Pestītāju un kas nekad vairs neizzudis. Jēzus nāca pasaulē, lai ar savu nāvi daudziem dāvātu mūžīgu dzīvošanu. Tāpēc šis dzinums nesīs pasaulē prieku un mieru.
Tādējādi ar Jēzus dzimšanu pasaulē nu ir sācies jauns laiks, kuru pirms tam neviena tauta nedz pazina, nedz arī spēja to pat iztēloties un paust. Taču arī tie, kas, neticēdami Kristus Evaņģēlijam, Viņu atraidīja, tomēr dīvainā veidā ir atzinuši Kristus dzimšanu un Viņa valdīšanu pār pasauli. Arī viņi šim laikam ir devuši īpašu vārdu, nosaukdami to par jauno laiku jeb mūsu ēru. Tādējādi viņi ir spiesti atzīt, ka Jēzus Kristus tiešām pirms divtūkstoš gadiem ir sācis valdīt pār pasauli un šī valdīšana ir iezīmējusi pilnīgi jaunas attiecības pasaulē. Tomēr vienīgi tiem, kas ar savu ticību Jēzum Kristum nav atraidījuši Dieva dāvāto pestīšanu un stingri uzticas Evaņģēlija apsolījumam, šajā cerībā nevajadzēs vilties. Viņiem vairs nevajadzēs krist bailēs un izmisumā, jo Pestītājs ir dzimis nevis lai kādu pazudinātu, bet gan lai apžēlotu un glābtu no cilvēces drausmīgākajiem ienaidniekiem – grēka, nāves un velna varas. Āmen!
Ieskaties