Miķelis Krogzems: Gaismas pils

Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi.
Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? [Gal.4:8-9]

Kurzemīte, Dievzemīte, Brīvas tautas auklētāj’!
Kur palika sirmie dievi, Brīvas tautas dēliņi?

Tie līgoja vecos laikos Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži, Vidū gaiša tautas pils.

Asiņainas dienas ausa Tēvuzemes ielejās,
Vergu valgā tauta nāca, Nāvē krita varoņi.

Ātri grima, ātri zuda Gaismas kalna staltā pils, –
Tur guļ mūsu tēvu dievi, Tautas gara greznumi.

Sirmajami ozolami Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu Dziļās siržu rētiņās.

Ja kas vārdu uzminētu, Augšām celtos vecā pils,
Tālu laistu tautas slavu, Gaismas starus margodam’!

Zilā gaisā plivinātos Sarkanbaltie karogi;
Kurga laukā atskanētu Sirmo garu dainojums.

Tautas dēli uzminēja Sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, – gaisma ausa! Augšām cēlās Gaismas pils!