Elkdievīga pieķeršanās cilvēciskiem ganiem

“Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” [Jes.42:8]

No Svētajiem Rakstiem ebreji zināja, ka Dievs bija apsolījis cilvēcei lielu un labu Ganu. Apsolījums skanēja šādi: “Es tām iecelšu vienu vienīgu ganu, kas tās ganīs, Savu kalpu Dāvidu, viņš tās ganīs un būs viņu gans” [Ec.34:23]. Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā Tas Kungs saka: “Es esmu apsolītais Gans. Visi, kas nākuši pirms Manis un uzdevušies par ganiem, ir zagļi un laupītāji. Es esmu labais Gans, kas jums apsolīts.” Tas Kungs vēlējās mums mācīt, ka Viņš ir vienīgais šāds Gans. Viņš ir vienīgais labais Gans, un neviens cits Viņam nevar līdzināties. Šī patiesība sniedz mums gan brīdinājumu, gan mierinājumu!

Jo kristiešiem ir jāuzmanās no elkdievīgas pieķeršanās cilvēciskiem ganiem. Tā ir elkdievīga un kaitīga pieķeršanās, kad esi kļuvis tik atkarīgs no cilvēka, ka, pirmkārt, tev zūd viss tavs mierinājums un palīdzība, ja šis cilvēks nomirst vai dodas prom; otrkārt, tu nomaldies no patiesības, ja tavs mācītājs nomaldās no tās.

Padomā, kas tās par briesmām! Kristieša vienīgajam palīgam un atbalstam ir jābūt vienīgi Tai Kungā. Ja kāds nonāk vispamestākajā vietā, kur no cilvēku lūpām neskan Gana laipnā balss, tam arvien jāspēj uzturēt savu dvēseli pie Pestītāja un Viņa Vārda un no sirds jāizsaucas līdz ar Dāvidu: “Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst nenieka” [Ps.23:1].

Turklāt, ja kāds citādi jauks mācītājs sludina citu evaņģēliju, nekā Kristus un Viņa apustuļi sludināja, tad tev ir jāvairās no tā un jāpieķeras vienīgi Tā Kunga vārdam. Tev jāsaka: “Es zinu, kā Kristus mācījis un izturējies pret grēciniekiem, un pie tā es palieku. Viņš ir labais Gans, un man jāpaliek pie Viņa.”

No visām grūtībām, kas nospiež mācītājus (ganus), tā nebūt nav mazākā, kad viņi piedzīvo, kā nabaga avis, kuras tie vēlējušies vest pie “lielā avju Gana” [Ebr.13:20], kas tās izpircis ar Savām asinīm, kļūst tik atkarīgas no Dieva vārda kalpa, ka bez viņa tās kļūst nelaimīgas, negūstot nekādu mierinājumu un vadību Dieva patiesībā. Tā kā avis pieķeras viņiem, daudzi uzticīgi mācītāji tiek paņemti prom vai iegrūsti kaunā, lai cilvēki mācītos nedarīt cilvēku par elku. Tā saka Tas Kungs: “Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem. Es, Es esmu Tas Kungs; un bez Manis nav cita Glābēja” [Jes.48:11; 42:8; 43:11]. “Es esmu labais Gans.”

To sacīdami, mēs nevēlamies slavēt pārgudros un ciniskos garus, kas nicina visus Tā Kunga kalpus, ko Viņš Savā lielajā žēlastībā devis baznīcai, un kas nicina Dieva vārda gaismu, ko caur viņiem Viņš dod pasaulei. Miesīgi gudrie tic vienīgi paši sev un apgalvo, ka tikai viņi paši spēj skaidrot Vārdu Dieva Garā. Savā prātā tie pat nicinājuši tādus svētītus Dieva kalpus, ko Viņš lietojis Savas baznīcas atjaunošanā un bagātiem augļiem apzīmogojis un apstiprinājis viņu sūtīšanu.

Mēs noteikti nevēlamies slavēt šos pašgudros garus un nevēlamies arī iebilst Pāvilam, kad viņš slavē galatiešu attieksmi kā īpaši “svētīgu”, kad tie Pāvilu saņēmuši kā paša Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu un viņa dēļ būtu bijuši gatavi atdot savu aci. Un šāda dedzīga mīlestība var būt brīnišķīga patiesa un kristīga stāvokļa pazīme.

Mēs vienīgi vēlamies brīdināt no elkdievīgas un verdziskas pieķeršanās, kāda aprakstīta iepriekš, – pieķeršanās, kas kaitē avīm un ganiem (mācītājiem). Mēs gribam sacīt to pašu, ko Jānis Kristītājs: “Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņa priekšā. Kam pieder līgava, tas ir līgavainis.. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” [Jņ.3:28–30]. Arī apustulis Pāvils teica: “Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” [1.Kor.1:13].

No šīm Svēto Rakstu vietām mēs redzam, ka arī šādus svētus vīrus mocīja viņu pašu sekotāji, kas pārlieku pieķērās Dieva vārda kalpiem. Tādēļ mums nav jābrīnās, ka tas notiek arī šodien, bet gan jāuzmanās, jo tas var nodarīt lielu ļaunumu dvēselēm, kas atpirktas par tādu dārgu maksu.

Daudz jauku piemēru apliecina, ka laikā, kad kristietis ir palicis bez laba gana (mācītāja) un bijis spiests pieķerties ciešāk Tam Kungam un Viņa vārdam, viņa garīgā degsme ir ne vien pieaugusi, bet arī viņa sirds ir tikusi pildīta ar augstāku un paliekošu prieku aizvien ciešākā kopībā ar Glābēju, kurš uzmeklē un gādā par Savu vientulīgo avi. Šāda pieredze mums māca paturēt prātā un izprast Tā Kunga vārdus: “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu.”