Dziļāka izpratne par pareizu mēles lietošanu

Noklausies šo e-publikāciju

Astotais bauslis mums māca ne tikai atzīt mūsu dziļo samaitātību, bet liek domāt arī par šī baušļa pildīšanu, lai par savu tuvāko mēs domātu un runātu visu to labāko, apklājot viņa vainas un vājības. Tāpēc mēs jautājam: vai tas jāattiecina uz visiem cilvēkiem? Vai tas ir jebkura cilvēka spēkos? Vai mēs varam čūskas dzimumu pamudināt nekost sievas dzimuma papēdī ar melu un aprunāšanas indi? Vai mēs varam pamudināt to, kas dzimis no miesas, sekot tiem, kas dzimuši no Gara, lai tas nevienu neapmelotu un neaprunātu?

Nē. Kristus Mateja evaņģēlijā (5:11-12) runā par kādu pavisam īpašu stāvokli: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”

Vienmēr gadās atrast arī vēsu “pusgarīgumu”, kas tiecas būt kristīgs un tomēr nesaprot, ka arī Kristus piederīgajiem nāksies uzklausīt smagus un ļaunus vārdus. Arvien ir iespējams sastapt tādus cilvēkus, kas tiecas samierināt Kristu un Beliaru, kas vienlaikus tiecas būt Dieva un pasaules draugs, kas brīnās un labprāt uzklausa daudz ļaunu baumu par Kristus sekotājiem.

Tādi cilvēki katrā ziņā vēl nav nesuši Kristus pieminēto svētīgo zīmi, ka “jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ” (Mt.5:11), “jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija” (Mt.5:12). “Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ. .. Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem” (Lk.6:22, 26). “Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs” (Jņ.15:20).

Ja kāds kristietis, dzīvodams klusu un neievērojamu dzīvi, vēl spēj izvairīties no pasaules nicinājuma, tad ir pilnīgi neiespējami, ka mācītājs, kam allaž jādarbojas publiski, jāiet un jāapliecina Kristus, varētu saglabāt pasaules draudzību un labo slavu, būdams patiess Kristus sekotājs un liecinieks. Nē, tas saņems to pašu zīmi, ko saņēmis viņa Kungs, – viņu lamās un vajās un visu ļaunu par viņu runās!

Viņam tas bija jācieš ne tikai no Savas tautas, bet īpaši no rakstu mācītājiem un farizejiem, kam nācās sasaukt sapulci, lai izgudrotu, kā Jēzu notvert bez trača un nemieriem tautā, kura vismaz dažbrīd Viņu cienīja. Ļaudis, kas nav pieredzējuši šo piedauzības zīmi, bet vairās no pasaules, visur saskatīs tikai pašu kristiešu vainu, ka par viņiem runā tik daudz ļauna.

Daudzus no viņiem ir pārņēmis viltus gars, ka tie neuzticas visiem Kristus vārdiem, bet ir augstās domās par sevi un gaida, ka visi cilvēki viņus slavēs. Tomēr ir arī tādi ļaudis, kas joprojām ir kā vāji un vientiesīgi bērni un vēl nav nākuši atklātībā, apliecinājuši savu ticību un saņēmuši pieminēto zīmi. Tas notiks tad, kad viņi pieaugs Dieva spēkā un žēlastībā, un tad viņi piedzīvos Kristus apmelošanu un gūs šajā lietā kādu pieredzi.

Radniecīga ir arī situācija, kad daudzi kristieši astoto bausli neuztver īpaši nopietni, iekams paši nav kļuvuši par aprunāšanas un zaimu objektu. Sākumā viņi nereti ir ļoti pacietīgi pret aprunāšanu, un, kamēr tā vairāk skar citus, tie neuzskata, ka tas ir kaut kas slikts. Taču, kad tas skar viņus pašus un kad tie dzird, cik nejauki kāds viņu nevainīgs darbs ticis iztulkots, sagrozīts un izstāstīts, tad tie iegūst daudz dziļāku izpratni par pareizu mēles lietošanu. Tāpēc ikvienam, kas šo tematu uztver vieglprātīgi, iespējami drīz ir jāsaņem šāds melu un aprunāšanas indes kodiens! Tomēr labāk, protams, ir pašam nākt pie atziņas, pamosties un darīt to Dieva dēļ, nevis savas rūgtās pieredzes dēļ.

Mēs esam arī mācījušies un redzējuši, ka šis bauslis pavēl ne tikai savu tuvāko neapmelot, nenodot, neaprunāt un necelt tam neslavu, bet arī to attaisnot un viņa labo vārdu un reputāciju aizstāvēt pret visiem aprunātājiem, gluži kā mēs paši vēlamies, lai citi izturētos pret mums.

M. Luters saka:

“Tādēļ, ja tu satiec kādu mēlnesi, kas citu aprunā un ceļ neslavu, tad saki viņam tieši acīs, lai viņš nosarkst no kauna.”

Vēl viņš saka:

“Un īpaši lielisks, cēls tikums ir, ja kāds visu, ko dzird par savu tuvāko (ja vien tas nav visiem zināms ļaunums), var labi iztulkot, izskaidrot vai vismaz par labu turēt pretstatā indīgajām mēlēm, kuras cītīgi pūlas kaut ko uzost, to visļaunāk izskaidrot un sagrozīt, lai nopeltu tuvāko, kā tas tagad notiek ar Dieva vārdu un tā sludinātājiem.”