Ko esmu vērts?

Nesen lasīju, ka kāds futbola klubs iegādājies jaunu spēlētāju par 15 miljoniem eiro. Tas nu gan ir vērtīgs cilvēks, es nodomāju.

Protams, ka mūsdienās tas nav nekas neparasts, ka izklaides biznesa lielās slavenības – aktieri, mūziķi un sportisti tiek ļoti augstu vērtēti un ļoti labi atalgoti. Viņi iegūst vispārēju apbrīnu un pielūgsmi, un daudzi grib viņiem līdzināties. Arī viņu nopelnītie miljoni nav nekāds noslēpums, jo tas taču parāda šo cilvēku “patieso” vērtību.

Bet, kā ar mums – vienkāršiem cilvēkiem? Vai mēs esam ko vērti? Mums neviens netaisās maksāt miljonus. Varbūt kāds domā: gan jau pienāks diena, kad arī es gūšu lielos panākumus. Iespējams, ka nepelnīšu miljonus, bet savus tūkstošus gan. Tad beidzot visiem kļūs redzama mana īstā vērtība!

Bet ja nu tas nenotiek? Ja nu neviens nenovērtēs manas spējas, gudrību un talantus un nemaksās man lielo eiro? Ko tad? Vai tas nozīmē, ka esmu mazvērtīgs?

Mēs dzīvojam dīvainos laikos, kad cilvēka vērtību ļoti bieži nosaka dolāri un eiro. Ja esi bagāts, tev pieder pasaule, bet, ja esi nabags, tad – neesi nekas. – To mums cenšas iegalvot šodienas masu kultūra.

Bet vai tiešām tā ir, ka cilvēka vērtība ir izsakāma naudā? Mana dzīve taču ir ko vērta arī bez maka biezuma, bez spožiem panākumiem un bez visām tām ārišķībām, kas pasaulē šķiet tik svarīgas. Tās gan ir jaukas un patīkamas lietas, tomēr tās nav tik svarīgas, kā cilvēki iedomājas.

Bībele māca, ka ikvienam cilvēkam ir Dieva dota vērtība. Vienalga, vai esi bagāts vai nabags, ievērots vai neievērots, populārs vai nepopulārs – tava dzīve ir Dieva dota un tādēļ nozīmīga. Tā ir vērtība, ko tavai dzīvei ir piešķīris Tavs Radītājs, nevis tu pats vai tava nauda.

Bet, ja jau visi ir nozīmīgi, tad kāpēc cilvēki savā starpā izturas tik draņķīgi, viens otru šķirodami vērtīgajos un nevērtīgajos? Kāpēc vieni ir mīlēti, bet citi – nicināti? Kāpēc tāda netaisnība, it kā visi nebūtu svarīgi?

Un atbilde ir skaidra: tāpēc – ka cilvēki ir grēcīgi un apjukuši bez Dieva. Tāpēc – ka viņi nedzīvo pēc Dieva baušļiem. Tāpēc – ka cilvēki ir aizmirsuši, ka Dievs ir viņu Tēvs un ka viņi savā starpā ir brāļi un māsas, visi vienādi vērtīgi un svarīgi. Tādēļ mums ir jādzīvo tādā vērtību sajukumā un haosā.

Kaut arī cilvēki viens otru augstu nevērtē, Dievs pret visiem izturas vienādi labi. Dievs mums saka, ka Viņa acīs mēs visi esam vērtīgi, kaut arī esam viņa pazudušie bērni. Taču mums nepietiek tikai ar to, ka mums stāsta, cik nozīmīgi esam. Mēs gribam pierādījumus un prasām Dievam: Cik tad es esmu vērts? Ko esi gatavs par mani dot?

Un patiešām Dievs ir devis par mums ļoti daudz. Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš ar savu dzīvību maksātu par mūsu grēkiem. “Jūs zināt, ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu no savas aplamās no tēviem mantotās dzīves, bet ar Kristus dārgām asinīm,” sacīts Svētajos Rakstos. Tik dārgi Viņam maksāja mūsu glābšana! Tik vērtīgi mēs esam Dievam!