Dievs izdibina sirdis

Noklausies šo e-publikāciju

“Tad Dievs pieminēja Rahēli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi.” [1.Moz.30:22]

Mozus ir izmantojis ļoti izteiksmīgus vārdus, sacīdams: “Tas Kungs pieminēja Raheli” – itin kā gribētu sacīt: viņa jau bija zaudējusi gandrīz visas cerības, savā sirdī domājusi un spriedusi, ka Dievs viņu nekad neatcerēsies, jā, būs aizmirsis par viņu uz mūžīgiem laikiem. Es nekad nekļūšu māte – viņa domājusi – es esmu pati nožēlojamākā no visām sievām. Man vajadzētu būt īstajai namamātei savā namā, bet Dievs mani ir aizmirsis. Tā Rahele ir tikusi ievesta ellē. Kad šķiet, ka vairs nav nekādu cerību uz palīdzību, viņa, būdama tuvu izmisumam, dod kalponi savam vīram par sievu – to viņa nekādā ziņā nebūtu darījusi, ja nebūtu zaudējusi visas cerības.

Tomēr arī savā izmisumā Rahele vēl ir saglabājusi ticības dzirkstelīti; arī izmisumā brīdī viņai paliek nopūtas, kuras Sv. Pāvils Rom.8:26 sauc par bezvārdu nopūtām. Tomēr tās ir apslēptas tik dziļi un aizēnotas ar neiespējamību un citām sajūtām, kas pārņēmušas Raheles sirdi, ka viņa pati šīs nopūtas nav sajutusi.

Arī Anna, Samuēla māte, bija zaudējusi cerības iemantot bērnus un pati vairs nespēja sajust savas nopūtas un dedzīgās ilgas pēc bērniem, kas mājoja viņas sirdī, 1.Sam.1:10. Bet Dievs, kas izdibina sirdis, labi saprot bezvārdu nopūtas, kas nav satveramas nekādām sajūtām, nedz izteicamas vārdos.