Dieva bērna glābšana
Noklausies šo e-publikācijuZviedru bīskaps Bo Gīrcs savā grāmatā “Klints pamats” stāsta par diviem mācītājiem, vienu – vecu draudzes mācītāju, otru – viņa jauno palīgu, kapelānu. Vecais mācītājs bija ticīgs un sirsnīgs cilvēks, varbūt vienīgi uz vecumdienām kļuvis nedaudz iesīkstējis. Jaunais mācītājs bija atmodas kustības “bērns”, taču ar ļoti mazu pieredzi.
Jaunais mācītājs sevī domāja – man ir jāliecina par Kristu vecajam mācītājam. Un reiz kādu dienu tas viņam sacīja: “Man jums jāsaka, mācītāj, ka es esmu ticīgais.”
Vecajam mācītājam iemirdzējās acis, un viņš sacīja: “Ak tā, tu esi ticīgais. Kam tad tu tici?”
Jaunākais pārsteigts nodomāja – kas tad tas ir par mācītāju, ja pat nezina, ko nozīmē būt ticīgam? Ar asarām acīs viņš tam sacīja: “Es savu sirdi esmu atdevis Jēzum.”
“Vai tev šķiet, ka tava sirds ir kaut kas tāds, kas būtu jādod?” prasīja vecākais mācītājs. “Cilvēks neizvēlas sev Pestītāju, nedz arī atdod tam savu sirdi. Sirds ir veca sarūsējusi bundža uz atkritumu kaudzes. Patiesi lieliska dzimšanas dienas dāvana, vai ne? Bet brīnišķīgais Kungs iet garām un apžēlojas par šo nožēlojamo skārda bundžu, ar savu spieķi to pacel no atkritumu kaudzes un ņem to sev līdzi uz mājām.”
Tā jaunais, sirsnīgais, bet nepieredzējušais mācītājs mācījās atšķirt paļāvību uz savu ticību no ticības Dievam. To var labāk izprast, lasot pravieša Ecehiēla grāmatas 16. nodalu. Tur tas Kungs runā uz Jūdu un grib to sacīt ari mums visiem. pravietis runā par mazu meitenīti un viņas likteni tai dienā, kad viņa piedzima. “Neviena acs neapžēlojās par tevi.. tevi izmeta laukā, tik maz tevi ievēroja tai dienā, kad tu piedzimi.” Kāda pamestība un bezpalīdzība! Bet “es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinis ķepurojamies un tev teicu: tu dzīvosi!”
Tāda ir Dieva bērna glābšana. Kāds labs cilvēks nāk garām un paceļ nabadzīti, nes to pie sevis mājās, nomazgā, apkopj un dāvā tai visu savu mīlestību un rūpes.
Ieskaties