Cilvēka brīvā griba

Kur tad ir mūsu brīvā griba? Daudzi ir vaicājuši, kāpēc Mārtiņš Luters tik asi vērsās pret Roterdamas Erasma mācību par brīvo gribu. Tam ir nopietns pamatojums: ja Kristus būtu par mums miris kaut vai simts reižu un mums to brīnišķīgi pasludinājis, tomēr to visu varētu padarīt neauglīgu un pazaudēt ar vienu aplamību, proti, pieņemot, ka mēs paši spējam darīt to labo, ko vēlamies.

Tiklīdz atmodinātā dvēsele pie sevis neatradīs šādu spēku, tā visa sludināšana par Kristu šķitīs veltīga un cilvēks vairs nespēs ticēt. Tāds cilvēks vairs nespēs attiecināt uz sevi žēlastību, ja būs pārliecināts, ka viņam piemīt spēja darīt labu, ko viņš tomēr nedara. Tādēļ ierakstīsim šo patiesību dziļi savā sirdī: “Nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Arī tad, kad Kristus ar ticību ir darījis mūs patiesi brīvus no grēka un velna valdīšanas, mēs paši tomēr nespējam darīt to labo, ko vēlamies. Šis spēks pieder tikai Kristum, nevis mums. Tieši tie cilvēki, kas ir izvesti no velna valstības pie Dieva un ar Dēlu ir patiesi darīti brīvi, visvairāk sūkstās un nopūšas par savu nožēlojamo nespēku, kad Tas Kungs atlaiž tos kārdinājuma brīdī, lai tie cīnās, raud, lūdz un sauc uz Dievu pēc palīdzības, un viss šķiet veltīgi, un viņus pārņem izmisums.

Kur tad ir brīvā griba? Kādēļ mēs neesam dievbijīgi un šķīsti? Ja cilvēkiem pašiem piemistu šāds spēks, kādēļ viņiem sūdzēties, žēloties un gausties? Jo tad jau tie paši atvairītu ļaunumu, būtu spēcīgi un priecīgi. Ja reiz tie paši varētu uzveikt visu ar lūgšanu — par ko tad viņiem izmist?

Tomēr Dāvida psalmi un visas svēto vaimanas liecina, ka cilvēkam vairs nav brīvas gribas vai spējas darīt labu pēc sava prāta. Arī Pēteris vienmēr vēlējās būt stiprs un vienubrīd dārzā savu gribasspēku arī apliecināja (Jņ.18:10). Taču, kad pēc sievietes jautājuma Pēteris tik nožēlojami klupa pirmo, otro un trešo reizi (Lk.22:61-62), tad viņam nācās gauži un rūgti raudāt, kā arī mācīties saprast, ka viņam pašam nav nekāda spēka. Apustulis Pāvils trīsreiz lūdza Dievu par atraisīšanu no “dzeloņa miesā.”, taču viss velti, un viņam nācās mācīties dievbijības noslēpumu: “..kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs” (2.Kor.12:10).

Nē, kopš paradīzes dienām un Ādama dienām brīvā griba ir palikusi tikai kā sapnis un cilvēkā tā vairs nav atrodama. Kopš tā laika cilvēkam ir jāpaļaujas uz žēlastību un jāizlūdzas no Dieva ikviena spēka druska — cilvēks izlūdzas un viņam top dots. Ja Dievs mūs atstāj, mēs arvien krītam bezdibenī. Diemžēl tāds ir cilvēks pēc Ādama kritiena — miesīgs un pārdots grēka verdzībā.

Tikai pēc laika un grūtām, mokošām cīņām cilvēks nāk pie atziņas un saprašanas, cik būtiski ir uztvert nopietni mācību par cilvēka dziļo samaitātību. Ticībai nav lielāka un postošāka šķēršļa kā nebeidzamā ilūzija par mūsu pašu spējām sevi labot un darīt dievbijīgus.

Pat ja es dzirdu visbrīnišķīgāko pasludinājumu par Kristu un Viņa izpirkuma nāvi, es tomēr nespēju paļāvīgi saglabāt prieku un mierinājumu, kamēr turos pie iedomas, ka pats spēšu atbrīvoties no visa ļauna, kļūšu pilnīgi tīrs, svēts un dievbijīgs. Jo, tiklīdz es šīs ilūzijas zaudēšu, tā mana paļāvība vienā acumirklī izgaisīs un viss Kristus nopelns paliks kā nebijis — tikai tāpēc vien, ka neesmu ņēmis vērā Dieva vārdu par cilvēka dziļo samaitātību, proti, miesa paliek miesa un vienmēr cīnīsies pret Garu.

Allaž ir vērts pārdomāt Lutera izteikumu, ka

“ticības somā ir jābūt diviem nodalījumiem, viens — mācībai par to, kā visa miesa ir samaitāta un ar grēkākrišanu saindēta ar čūskas dzimumu, bet otrs — mācībai par to, kā ar sievas dzimumu viss ir samierināts Kristus nāvē”.

Ja man nav pirmās mācības, tad pieredze man atņems un nolaupīs arī otru mācību.

Tas ir ļoti dīvaini, ka mums ir grūtības ticēt un saprast zināmus ticības artikulus, ko allaž aizmirstam, lai arī tajos nav nekādu lielu noslēpumu. Mēs spējam ticēt, ka Dievs kļuvis cilvēks un Kristus mums devis Savu miesu un asinis, taču nespējam noticēt mazāk brīnumainām lietām, ko ik dienas sajūtam, proti, ka visa miesa ir samaitāta, čūskas dzimuma saindēta, grēkā. grimusi un nespēcīga, tā ka mums nav brīvas gribas un spēka darīt labo, ko vēlamies. Mēs par to lasām un klausāmies, mēs ik dienas to piedzīvojam un tomēr nespējam noticēt, bet atkal un atkal atgriežamies pie vecās ilūzijas, ka mums pašiem piemīt spēks.