Brīvās gribas īpašības

Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Tā Viņš tiek saukts pretstatījumā, proti, viss, kas nav Kristus, tas nav ne ceļš, bet maldi, nav patiesība, bet meli, nav dzīvība, bet nāve.

Tādēļ brīvā griba nevar pastāvēt maldos, melos un nāvē, jo tā nav Kristus un nav Kristū. Kur un no kurienes būtu radusies šī vidējā, neitrālā lieta, proti, šis brīvās gribas spēks, kas, nebūdams Kristus, nedz Kristū, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, tomēr nav maldi, nedz meli, nedz arī nāve?

Ja viss, kas sacīts par Kristu un žēlastību, tiek sacīts pretstatījuma veidā, tā ka itin viss, kas ir ārpus Kristus, nav nekas cits kā velns; viss, kas ir ārpus žēlastības, nav nekas cits kā vien dusmība; viss, kas ir ārpus gaismas, ir viena vienīga tumsība; kas ir ārpus ceļa, nav nekas cits kā maldi; kas ārpus patiesības, nav nekas cits kā meli; kas ārpus dzīvības, nav nekas cits kā nāve – ko tad, saki, lūdzu, spētu paveikt visi apustuļu sprediķi un visi Raksti?

Protams, tas viss būtu sacīts veltīgi, ja neparādītu, ka Kristus ir nepieciešams. Tieši to apustuļi un visi Raksti īpaši cenšas parādīt: nav atrodama nekāda vidēja lieta, kas pati par sevi nebūtu ne laba, ne ļauna, nepiederētu ne Kristum, ne velnam, nebūtu ne pareiza, ne aplama, ne dzīva, ne nedzīva, varbūt nav arī ne kaut kas, nedz arī nekas, turklāt šī lieta būtu saucama par labāko un augstāko, kas atrodams visā cilvēku dzimumā!

Tādēļ izvēlies vienu no abiem – kuru tu gribi! Ja tu atzīsti, ka Raksti runā pretstatījuma veidā, tad par brīvo gribu vari sacīt tikai to, kas teikts pretstatā Kristum, proti, ka tajā valda maldi, nāve, velns un viss ļaunais. Ja tu nepieļauj, ka Raksti parāda šādu pretstatu, tad tu atņem Rakstiem spēku, tā ka tie neko nespēj paveikt un arī nepierāda, ka Kristus ir vajadzīgs. Tādējādi tu iztukšo Kristu un samaitā visus Rakstus, apstiprinādams cilvēka brīvo gribu.

Tālāk – tādā gadījumā tu, ar vārdiem liekuļodams, ka apliecini Kristu, ar darbiem un ar sirdi Viņu noliedz. Jo, ja brīvās gribas spēki nav pilnīgi maldīgi un lāstu pelnījuši, bet ir vērsti uz to, kas labs un godājams, un uz to, kas vajadzīgs pestīšanai, tad cilvēks ir vesels un Kristus kā Ārsts viņam nav vajadzīgs (Mt.9:12). Tad Kristus nav atpestījis pat daļu no cilvēka, jo kādēļ gan šī Gaisma un Dzīvība vajadzīga tur, kur sava gaisma un dzīvība jau ir?

Ja brīvās gribas spēki caur Kristu nav atpestīti, tad labākais, kas ir cilvēkā, nav atpestīts, bet jau pats par sevi ir labs un neievainots. Tādā gadījumā Dievs ir netaisns, pazudinādams kaut vienu no cilvēkiem, jo tad Viņš pazudina arī to, kas cilvēkā ir labs un vesels, tas ir, pazudina nevainīgo; jo nav neviena tāda cilvēka, kuram nebūtu brīvās gribas. Un, lai gan ļauns cilvēks šo labo izmanto ļaunprātīgi, tomēr tiek mācīts, ka pats brīvās gribas spēks līdz ar to netiek izdzēsts, tā ka tas vairs nespētu censties un tiekties pēc labā.

Ja tādas ir brīvās gribas īpašības, tad tā, neapšaubāmi, ir laba, svēta un taisna. Tādēļ tā nevar tikt nolādēta, bet tai jātiek nošķirtai no lāstu pelnījušā cilvēka. Tomēr tas nevar notikt, un, ja tas notiktu, tad cilvēks, kam nav brīvās gribas, vairs nebūtu cilvēks; viņam vairs nebūtu ne nopelnu, nedz arī nopelnu trūkuma, viņš nevarētu tikt ne pazudināts, ne atpestīts, bet būtu pilnīgi nesaprātīgs dzīvnieks un vairs nebūtu nemirstīgs. Tādēļ atliek tikai viens: tad Dievs ir netaisnīgs, jo Viņš nolād šo labo, taisno, svēto spēku, kas mājo cilvēkā un kam Kristus nav vajadzīgs – arī tad, ja šis spēks ir piesaistīts ļaunam cilvēkam.