Tiesa un sods

Dažās valstīs joprojām pastāv vecā parauga cietumi: pieblīvēta, tumša un augstākajā mērā neveselīga vieta, kurā gandrīz vai vispār nav nekādas aprūpes un kurā cietumnieki pakāpeniski pārvēršas uz slikto pusi gan garīgi, gan fiziski. Diezgan daudzās valstīs šāds ieslodzījums ir aizliegts, jo visus ieslodzījuma jautājumus stingri nosaka likums.

Cietumiem jābūt pieklājīga izskata celtnēm ar gaišām un plašām telpām, labu un barojošu uzturu, labiem sanitārajiem apstākļiem un pat izklaidi un atļauju pieņemt apmeklētājus. Neskatoties uz to, cietumā pavadītais laiks pat šādos apstākļos būs smags pārbaudījums gandrīz visiem cietumniekiem neatkarīgi no viņu apcietinājuma ilguma.

Kāda iemesla dēļ cilvēkus tur cietumā? Šajā izklāstā mēs neapspriedīsim gadījumus, kad varas vīri iesloga cietumā savus politiskos pretiniekus, jo tā ir pavisam īpaša lieta, tiesisku valstu necienīga rīcība. Piemēram minēsim sabiedrību, kurā valda likums un taisnība. Tajā iemesls apcietināt dažus savas valsts pilsoņus nevar un nedrīkst būt atriebība. Ir divi citi pieņemami iemesli.

Pirmais iemesls ir likuma mērķis novilkt robežu starp to, kas ir un kas nav pieņemams tiesiskā sabiedrībā. Jau kopš cilvēces pirmsākumiem nav pieticis pateikt cilvēkiem: to tu vari darīt, bet šo nē. Kad mūsu iedzimtā tieksme pakļauties kārdinājumam ņem virsroku, mums dažreiz nepieciešams stiprāks pamudinājums nekā vārdi vien. Tiesas spriedumi ir nepārprotams veids, kā novilkt robežu starp pareizo un nepareizo.

Otrais apcietinājuma iemesls ir vēlēšanās pāraudzināt noziedznieku, kas nozīmē – palīdzēt viņam mainīt savas domas un izturēšanos. Sabiedrības pūliņos risināt šo problēmu abi iemesli tiek apvienoti.

Sabiedrībā, kurā patiesi valda likums, parasti izšķir trīs sankciju veidus, kurus pielieto pēc notiesāšanas tiesā: pārbaudes laiku, soda naudu vai ieslodzījumu.

Ja pārbaudes laiku labi izmanto, ieslodzījums neseko. Pārbaudes laika mērķis ir pamācība, labošanās un vispārēja pāraudzināšana. Jauniešiem, kas jaunāki par noteiktu vecumu, jāpiemēro īpaši likumi, jo ir konstatēts, ka nav prātīgi ieslodzīt jauniešus cietumā. Soda nauda zināmā mērā ir vidusceļš, kamēr ieslodzījums ir bargākais veids, kā uzsvērt pārkāpuma vai nozieguma raksturu.

Pat ieslodzījumu jāuzlūko no pozitīvās puses: sabiedrība vēlas sagatavot ceļu, kā notiesātais varētu atgriezties normālā sabiedrības dzīvē. Arī tādēļ cietumam jābūt piedienīgai iestādei ar izglītojošām iezīmēm. Protams, pilnīgi jāaizliedz visa veida miesassodi un spīdzināšanas. Ikvienam cietuma darbiniekam jāsaprot: pieklājīgs un ētiski noskaņots pilsonis nevar strādāt par cietuma uzraugu, ja viņam jāpielieto miesassodi. Cietumnieki jau ir notiesāti tiesā. Pēc tam jāseko pāraudzināšanai, nevis miesas un dvēseles kropļošanai.

Apmēram kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus visā pasaulē notiek darbs pie cietumu cilvēciskošanas un cietumnieku labklājības līmeņa paaugstināšanas. Tas nozīmē rūpes par veselību, izklaidi, mācību iespēju, tāpat garīgo aprūpi utt. Sabiedrība un valsts, kas neseko starptautiskajām konvencijām un standartiem, pierāda savu nepievienošanos starptautiskās sabiedrības ētikas kodeksam. Jāuzsver, ka viens ir šīs konvencijas pieņemt mutiski un rakstiski, bet kaut kas cits – sekot tām praktiski.