Ciešanu un pārbaudījumu pilnais svētceļojums

“Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem. Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnību ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1.Pēt.2:18-20)

Ar vārdiem, ko mēs šodien lasām, svētais Pēteris atgādina kristiešiem krustu, kas viņiem jānes, lai sekotu savam Glābējam. Kristiešu pārliecība, ka viņi ir tikai svētceļnieki šajā pasaulē, prasa, lai viņi labprāt uzņemtos grūtības, kas rodas viņu svētceļojuma laikā.

Ceļojumā ir jāiztur daudzas lietas. Dažkārt ir nedraudzīgi viesnīcnieki, sliktas naktsmītnes, drūmas un skarbas vietas, augsti kalni, stāvas nogāzes, muklāji un purvi, dedzinošs saules karstums, stindzinošs aukstums un plūdi, no kuriem nav kur glābties. Dažreiz mežus ir jāšķērso nakts tumsā. Dažreiz laupītāji uzbrūk, mēģinot atņemt mantu vai dzīvību. Dažreiz esot jūrā nākas piedzīvot baisas vētras, kad jūra sāk šķist kā bezdibenis, kur mūs gaida nāve.

Kristietim ir gan svarīgi, gan iepriecinoši un mierinoši atcerēties, ka pārbaudījumu un bēdu dienās viņš ir ceļojumā. Jo tad viņš sapratīs, ka, lai gan šai ceļojumā ir sagaidāmi gan nelaimju, gan skumju pilni brīži, tas viss mūs aizvedīs uz Debesu dzimteni.

Ja kristietim nākas saskarties ar cilvēkiem, kas viņam apgrūtina dzīvi, viņš sevi mierina, atgādinot, ka atrodas ceļojumā. Satiekot nedraudzīgu viesnīcnieku, viņš zina, ka kādu dienu viņu sagaidīs ar Debesu Tēva viesmīlību. Ja viņa dzīves apstākļi rada tikai bēdas un pārbaudījumus, viņu var mierināt ar domu, ka viņš vienkārši nakšņo sliktā viesnīcā. Tas ilgs tikai līdz rītausmai, kad viņš nokļūs Debesīs, lai paliktu tur mūžīgi. Ja kristietis redz, ka citi dzīvo mierīgi un virzās uz augšu, kamēr viņš pats nevar tikt uz priekšu, viņš to uzskata par iešanu cauri grūti caurejamam apgabalam. Tādās reizēs viņam jākāpj stāvos kalnos un nopūloties jādodas cauri muklājiem un purviem. Bet tas ir tikai īss posms. Viņa priekšā jau spīd Debesu pilsēta. Tur viņš drīz atpūtīsies.

Ja kristietim šeit maize jānopelna ar vaiga sviedriem smagā darbā, ja viņam ir viszemākā alga par visgrūtāko darbu, viņš jautā: “Vai gan ceļotājam var būt citādāk?” Vasaras saules siltumam drīz seko ziemas ledainais aukstums. Ja viņš nevar atrast piemērotu apmešanās vietu, viņš var meklēt patvērumu zem sveša jumta. Viņam var tikt atņemts paša īpašums un viņa ķermenis un dzīvība var tikt pat apdraudēta. Bet viņš patur prātā: “Tas ir tikai diskomforts, kas saistīts ar ceļošanu, taču neviens nevar man atņemt manu dvēseli.” Visbeidzot, ja kristietis sastopas ar vislielāko savas dvēseles kārdinājumu vai pat ar nāves draudiem, viņš var teikt: “Tagad esmu uz kuģa, ko ieskauj vētras. Bet es varu rast mierinājumu tajā, ka pats Dievs ir mans Stūrmanis un kad manas dzīves laiva tiks sagrauta, Viņš mani nesīs uz rokām uz mūžīgās dzīvības pretējo krastu.”

Mums vienmēr jāatceras uzskatīt savu dzīvi par neko vairāk kā ceļojumu uz mūsu patieso Tēviju. Tad mēs tik bieži nestāvētu kā sastinguši un nemocītu savas sirdis ar šīs pasaules lietām. Tad mēs nepazaudētu Debesis no redzesloka – mēs uzskatītu pasauli par neko. Tad mēs uzmanīgāk dzīvotu Dieva un Viņa Vārda ienaidnieku acu priekšā, kā ideālās valstības paraugpilsoņi, lai citi varētu tikt atmodināti, lai kopā ar mums ietu pa šauro taku uz skaisto zemi, kurp ved mūsu ceļš. Tad mēs uzvestos kā viesi, kuri labprāt mitinās, kur sanāk, un ir laimīgi pat tad, ja mūs vienkārši pacieš. Tad mēs labprāt pakļautos Dieva gribai, arī tad, ja Viņš pieļauj, ka mums ir daudz nepatikšanu un ciešanu.