304. Kā Svētā kristība glābj mūs no nāves?


Caur tavu žēlošanu Es baudu līksmošanu [565]

Tas Kungs, kas visās vietās Savalda visas lietas,
Man sava vārda labā Pasarga, gana glaba.

Kad viņš pie manim piemīt, Viss labums tad man piekrīt,
No viņa man top dota Miers, laime, maiz’ un rota.

Viņš liek man prieku manīt, Man zaļās pļavās ganīt,
Liek skaidrā akā dzirdīt, Neļauj no ļauna tirdīt.


Kad sirds man bēdās iekrīt Un skumjas man grib parīt,
Tad viņš zin’ iedot prieku, Ka nāvi neaiztieku.

Viņš vada man pareizi, Ka nestaigāju greizi,
No briesmām man izglaba, Pats sav vārda labā.

Kad nāku lielās bēdās, Kad jamin nāves pēdās,
Tad manim nav ko bīties, Ļauns nevar pie man pīties.

Tu Dievs, man stāvi klātu Pret ļaunu ļaužu prātu;
Tavs spēkis man dod spēku, Ka ne-ieraugu grēku.

Tu priekš man klāji galdu, Dod mielastu man saldu;
Tiem ienaidniekiem redzot Man prieku gribi iedot.

Tu svaidi man ar eļļu; Es pilnu biķer smeļu,
Kad dvēs’lei slāpst pārlieku, Un atkal redzu prieku.

Caur tavu žēlošanu Es baudu līksmošanu;
Es allaž priecigs kļūšu, Kamēr virs zemes būšu.

Tavs kalps es, Dievs, palieku, Tev godāšu ar prieku;
Es tavā namā iedams Tev teikšu priecigs diedams.

Kamēr es šeitan būšu Un kad pie tevim kļūšu,
Es vis negribu kavēt Tev mūžam teikt un slavēt.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.