320. Kuri Dieva Baznīcā ir savu grēku nožēlotāji?


Diena viens

Man no bērnības ir patikušas šūpoles. Atrašanās augstu gaisā un tad strauja, ar joni, lidošana lejā. Tā, ka mati plīvo. Tā, ka vēderā kut. Sevišķi aizraujoša šķita izlēkšana no šūpolēm “pilnā gaitā”, izmantojot radīto inerci, kad tās krita lejā. Reizēm tā varēja aizlekt ļoti tālu. Ja vien nenokavēja īsto brīdi. Ja vien,…jo nokavējot vienmēr pastāvēja risks ar tām pašām šūpolēm sāpīgi saņemt pa pakausi.


Zināmas asociācijas ar šūpolēm ir saglabājušās līdz pat šai dienai, tikai daudz lielāka ir kļuvusi interese un, kas vēl svarīgāk, – bažas par pašu mehānismu, par tā darbības cēloņiem un sekām. Ar kritisku uzmanību tiek vērotas saistošās ķēdes. Ja nu atraisās? Taisnības labad jāpiebilst, ka šūpoles šodien ir pavisam citā līmenī, citā kvalitātē, bet ja skaistos lidojumus, kas aizrauj elpu un liek kņudoņai vēderā rosīties, tāpat kā arvien atpakaļ atgriešanās neizbēgamību sāktu salīdzināt tikai ar strīpainu dzīvi, kad gaišie posmi mijas ar tumšajiem, tad banāli, skāņi pasmaidot, jebkuru stāstu varētu beigt.

Cilvēks ir vienīgais radījums, kurš dzīvo galvu iebāžot smiltīs, vienlīdz, vai tas notiek bērnībā, kad līdz pusei palienot zem gultas, bērns spēlē paslēpes ar tēti, vai, esot jau pieaugušam un spēlējot paslēpes ar sevi, tas mierina sevi ar sajūtu par autonomu lidojumu pāri…Jā, kam gan?

Vai tad gaišā dienas laikā izdodas izburt no cepures tur neesošu trusīti tikai tāpēc, ka tad, kad kārtējo reizi ir bijusi nodzēsta gaisma, ir izdevies atkauties no pagrabā paslēptiem ķermeņiem, kas radušies neveiksmīgā ikdienas centībā kā iluzionistam tos pārzāģēt, lai vēlāk lepni un ar pompu mēģinātu demonstrēt atkal veselus? Saliec nu kopā to, kas nesēž tavās šūpolēs…

Reiz šūpoles uznesa mani aplūkot gleznas. Nē, nekā īpaša. Ziedi, salikti vāzēs. Krāsas nebija sliktas, mazliet ņirbēja gaiss, rāmi pieskaroties sejai…Tomēr starp ziediem vīdēja arī kaut kas tumšs – pelēki un melni toņi tēloja nemierā virpuļojošu tuneli, kurā gulēja nocirsta galva. Ja tuneļa galā vārgi nemirguļotu gaismiņa, līdzība ar lidojumu atpakaļ mestās šūpolēs kļūtu bezcerīgi pilnīga. No kņudoņas vēderā vairs nebija ne vēsts.

“Kas tas ir,” jautāju netālu stāvošam mazliet vientiesīga izskata vīram.

“Tā ir sieviete, kas mēnesnīcā maigā un atdevīgā paļāvībā noliekusi galvu uz vīrieša pleca,” viņš atbildēja, un viņa seja, to sakot, iemirdzējās. Taču tad piepeši viņš blēdīgi pasmīnēja un vedināja tālāk. Kad nonācām līdz kārtējai, kā man šķita, gleznai ar ziediem vāzē, vīrs, mazliet neķītri iesmejoties, pavaicāja, ko es tur redzot. Nepaguvu ne neziņā plecus paraustīt, kur nu vēl gudri atrunāties, kad viņš jau, apmierināti krekšķot, pavēstīja, ka tā taču esot pakaļā iesprausta vāze. Mazliet vēlāk kāds cits kungs, kuram vientiesību pārmest bija gluži lieki, skaļā balsī un ļoti līdzīgi smīnot, apcerēja šo pašu tēmu. Es aplūkoju gleznu vēlreiz un – man tas izdevās! Pakaļa taču bija vienkārši acīmredzama! Nevarētu teikt, ka jutos no tā pagalam sarūgtināts.

Dziesma “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī, vējā kā žubīte liepzariņā” ar savu fatālistisko nolemtību pēkšņi ieguva pavisam citu jēgu, un cilvēks savā centībā identificēties ar žubīti, kura ir tas pats neesošais trusītis cepurē, iemantoja gluži vai traģikomisku šarmu. Galu galā, nav svarīgi, vai pakaļu grezno vāze, vai tās ir lepni šūpotas pāva spalvas, kamēr jautājums “kas man jādara?” aizsedz jautājuma “ko es esmu izdarījis?” izpratni. Tikai šī izpratne ir izvelšanās no šūpolēm. Tā nozīmē sāpošu pakausi. Tā nozīmē, ka uzaust Diena viens.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.