Brīvā griba ir tikai ilūzija

Pats postošākais ļaunums, ko čūska ir iesējusi mūsu dabā, ir iedoma un ilūzija, ka mēs paši varam sev palīdzēt un kļūt sev par glābējiem. Vārdi “jūs būsit kā dievi” (1.Moz 3:5) ir ļoti dziļi satvēruši un iespaidojuši mūsu dabu, izraisot visa veida augstprātību un kaitīgo pārliecību, ka mums pašiem ir spēks pretoties ļaunumam un darīt labu.

Taču šī t.s. “brīvā griba” ir tikai ilūzija, no kuras izriet visa aplamā pašpārliecinātība un arī izmisums. Ja vien atmodinātu dvēseli izdodas pārliecināt, ka tā šai ziņā neko nespēj un brīvā griba ir zaudēta un pārdota grēka verdzībā, tad šāda dvēsele tūlīt steigtos pēc mierinājuma pie Kristus, tā atteiktos no visiem pašatpestīšanās pūliņiem un kā mirusi kristu pie Jēzus kājām, paļaudamās tikai uz dievišķo žēlastību.

Taču arvien ir dzirdams: “Tu vēl neesi to pamēģinājis, tu vēl neesi pietiekami pūlējies, uzdrošinājies, lūdzis un cīnījies. Rīt tev noteikti tas izdosies daudz labāk.” Un tā dienu no dienas nekas neizdodas, un tomēr bez mitas ir dzirdams: “Tu vēl neesi to pamēģinājis, tu vēl neesi pietiekami nopietni cīnījies pret grēku. Rīt tev noteikti tas izdosies labāk.”

Nabaga cilvēks neaptver, ka pats ir bezspēcīgs, lai nodotos nopietnai, krietnai, skarbai cīņai pret grēku; tam pat nav spēka uzdrīkstēties, lūgt un cīnīties, un galu galā valdīt pār savām domām — mēs neesam spējīgi no sevis pat labu domāt (2.Kor.3:5). Tātad mēs esam pazuduši grēcinieki un Kristum jādara viss, lai glābtu pazudušos. Pāvils saka: “Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” (Rom.7:14-15).