Jēzus Kristus nokāpšana ellē, debesbraukšana un atkalatnākšana
Viss, ko mēs varam sacīt par Jēzus Kristus nokāpšanu ellē, debesbraukšanu un Viņa otro atnākšanu, ir pamatots vienīgi Dieva vārda atklāsmē Svētajos Rakstos un tādēļ to nevar atvasināt no cilvēku pieredzes, priekšstatiem un cerībām.
Ar savu apliecinājumu par Jēzu Kristu, kurš ir “nokāpis mirušo valstībā” un “uzkāpis debesīs”, kurš “sēdies [sēž] pie Dieva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”, draudze turas pie augšāmceltā Kunga vārda, kuram “dota visa vara debesīs un virs zemes” un kurš būs pie tās “ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:18-20).
Šo apliecinājumu nedara iespējamu vai neiespējamu ikreizējie priekšstati par telpu un laiku, bet gan, otrādi, Jēzus Kristus atklāj, kas ir debesis un zeme kā telpa un kas ir sākums un gals kā laiks/vēsture. Tādēļ šie laika-telpas priekšstati nav jāuztver tikai kā tēlojumi bez nopietna satura, bet gan tie ir attiecināti uz Jēzus Kristus eksistences veidu un sniedz izziņu, kur Viņš ir bijis, kur ir un kur mums Viņš meklējams ar mūsu lūgšanām un cildinājumiem (debesīs, pie Dieva, nevis visumā) un no kurienes mēs gaidām Viņa atnākšanu (no debesīm).
Ticība uz Jēzu Kristu tādēļ nav arī tikai kaut kāds jēdziens mūsu apziņā, bet gan Viņa noteikšana pār visu kosmosu ir saistīta ar to un mēs tajā pastāvam, ka Viņš ir un paliek persona. Tādējādi Viņš ir pavēlnieks un uzvarētājs pār visām varām šajā pasaulē, kas ir un kas nav personas; tās Viņam ir pakļautas un tām jākalpo Viņam, un mēs esam paliekoši saistīti ar Viņu kristībā.
No sava augšāmceltā Kunga vārdiem un darba kristīgajai draudzei ir droša pārliecība, ka tā cīņā, kas norisinās kritušajā pasaulē, nav pamesta viena, bet gan tiek pasargāta. Konfrontētai ar dažādiem mītiem par varām un varenajiem un to hipostazējumiem, tai jāpaļaujas uz to, ka tā pieder pie tā, kurš pie tās paliek, un ka nekas mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū, mūsu Kungā (Rom.8:39).
Līdzīgās e-publikācijas