Atgriešanās

Atgriešanās sastāv no divām daļām: grēku nožēlas un ticības. Grēku nožēla ir sirdsapziņas mokas, kad tā saprot, ka Dievs dusmojas grēku dēļ, un kad tā nožēlo savu nepaklausību. Tāpēc par cietumsargu Filipos ir rakstīts: “Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metas zemē Pāvila un Silas priekšā, un, izvedis tos ārā, sacīja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?”” (Ap.d.16:29-30)

Līdzīgi mēs varam lasīt par trīs tūkstošiem Vasarsvētkos: kad viņi dzirdēja vārdus, “tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāli, ko lai mēs darām?””. (Ap.d.2:37)

Cauri gadsimtiem ir diskutēts par to, cik lielai, dziļai jābūt nožēlai, pirms cilvēks var atgriezties. Daži saka: “Mēs nevaram runat par nožēlu, kamēr cilvēks nejūt patiesas sāpes, kad ir bijis nepaklausigs un patiesai ir Dievam; kamēr mūsu nožēla nesniedzas tālāk p bailēm no soda, tā nav pietiekami dziļa. Mums jānožēlo aiz mīlestības pret Dievu.” Pēc šīs teorijas varētu likties, ka mūsu nožēla ir kāda īpaša vērtība Dieva acīs; Dievam, pirms Viņš var mūs glābt, jāredz dziļa, patiesa nožēla. Taču tā tas nav. Dievs mūs glābj tikai tāpēc, ka Viņš grib būt mums žēlīgs. Neviens mums nekad nebūs sasniedzis tik dziļu nožēlas pakāpi, kā tas pienāktos Dieva svētuma priekšā. Tāpēc Melanhtons pareizi konstatē:

Mēs atsakāmies no muļķīgām diskusijām par to, vai nožēlojam aiz mīlestības pret Dievu vai aiz bailēm no soda. Turpretī mēs sakām, ka nožēla ir patiesa sirds satriektība, kad tā apzinās Dieva dusmas grēka dēļ un nožēlo savu ricibu.

Nožēla aiz milestības pret Dievu neattiecas uz atgriešanos; vienīgi atdzimušais, atgriezies cilvēks var izjust šādu nožēlu.

Nožēlu rada Bauslība. (Rom.3:19) Bet Bauslība var sasniegt mūs dažādos veidos. Tā var mūs sasniegt ar sludināto vai lasīto vārdu, taču tā var iedarboties uz mums, arī redzot citu cilvēku labo priekšzīmi, kas liek mums kaunēties par savu rīcību. Kaut ko līdzīgu saka arī Pēteris, kad viņš runā par ticīgām sievām, kuras var pievērst savus virus ticībai bez viena vārda, tikai ar savu priekšzīmīgo dzīvi. (1.Pēt.3:1-2) Pēteris mums grib rādīt, kā labais piemērs var noārdīt pirmo barjeru pret Evaņģēliju un neticīgie viri var sākt izjust Dieva spriedumu par savu dzīvi, vērojot savu ticīgo sievu dievbijīgo uzvedību.

Šis nožēlas un satriektības dēļ cilvēks zaudē paļāvību uz sevi un atsakās no jebkuras cerības pats sevi glābt. Tieši tas ir Dieva mērķis.

Nožēla pati par sevi nespēj nevienu glābt. Tiesa gan-grēcinieks šajā stāvoklī pieņem daudzus svētīgus lēmumus. Viņš izlemj kļūt par kristieti. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas parasti viņš piedzīvo lielu atbrīvotības sajūtu. Viņš domā, ka ir atgriezies, un, iespējams, arī liecina par to. Tomēr tas vēl nav noticis. Vispirms ir jānāk kaut kam kardināli jaunam, ko iegūst tikai caur ticību Jēzum.

Šī ticība nāk no Evaņģēlija. Kad grēcinieka nogurusi sirds ir atmetusi jebkādas cerības uz pašatpestīšanos, tā dzird vēsti par Dievu, kas mīl grēciniekus Jēzus dēļ, paļāvīgi satver šo Dieva žēlastību un uzticas Dieva labvēlībai. Šī Vārda un Gara radītā paļāvība Dieva žēlastībai ir ticība.

Milzīga atbildība gulstas uz cilvēku, kuru Dievs grib vest uz atgriešanos. Dievs nevar glābt to, kas vienmēr Viņam pretojas. Jēzus teica: “Cik reizes es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Mt.23:37) Tāpēc Viņš nevarēja glābt. Dieva Vārds saka: “Šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis..” (Ebr.3:7-8)