Maldīga ticība

Noklausies šo e-publikāciju

Nav taisnība, ka vispārīga “ticība Dievam” ir tas pats, kas patiesa kristīga ticība. Gan jūdi, gan musulmaņi tic Dievam tāpat kā mēs. Taču viņu ticība ir maldīga. Arī daudziem kristiešiem, kas apliecina ticību Dievam, ticība nav daudz labāka.

Pastāv divi kļūmīgi veidi, kā ticēt Dievam.

Pirmo veidu apustulis Jēkabs apraksta šādi: “Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb.”

“Tu tici, ka ir viens Dievs.” Runājot mūsdienu valodā: tu tici Dieva esamībai. Par šādu ticību jāsaka – tā gan ir pareiza. Tu dari labi, tā ticēdams. Bet tev ir jāatceras, ka pati par sevi šāda ticība ir tikai nelielu zināšanu deva. Turklāt šādas zināšanas piemīt arī velnam, un tās vēl nepadara cilvēku par kristieti. Cilvēks nav kristietis ar to vien, ka tic Dieva esamībai.

Cilvēks nenokļūst debesīs tāpēc vien, ka tic dzīvei pēc nāves. Tikai tad, kad tas pirmo reizi sāk no visas sirds meklēt Dievu, šīs zināšanas par Dievu var kļūt kas vairāk kā tikai zināšanas, proti, tās kļūst par sirds pārliecību, kas apzinās savu grēku un glābšanu ticībā Jēzum.

Otru maldīgo ticības veidu raksturo apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem 10. nodaļā, rakstīdams par jūdiem: “Mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu par viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies.”

“Viņi deg par Dievu.” Tā nav slikta liecība, ko Pāvils dod par saviem tautiešiem un, pirmkārt, par farizejiem. Tas bija pelnīti. Jūdi patiesi dega par Dievu, varbūt pat vairāk par jebkuru citu tautu pirms un pēc tam vēstures gaitā. Taču viņu ticība tik un tā bija kļūdaina. Visi viņu reliģiskie centieni bija vērsti nepareizā virzienā. Viņi atradās zem bauslības. Paklausība bija viņu lepnums, un bauslības darbi – viņu izcilības zīme, kas piešķīra tiem vērtības apziņu un atšķīra tos no citiem grēcīgiem cilvēkiem. Dabiski, ka viņu paklausībai kaut kā pietrūka, jo viņi bija nonākuši pie pašpaļāvības, nevis savu grēku atziņas. Tomēr, salīdzinājumā ar bēdīgo stāvokli, kāds valdīja visapkārt pagānu tautās, viņiem bija pamats būt lepniem un apmierinātiem ar sevi.

Visu šo dievbijību Svētie Raksti nopeļ kā aplamu. Tā neved pie Dieva, tā ved prom no Dieva. Tā nerada patiesu ticību, bet rada pretestību Dievam – paštaisna cilvēka pretestību, kas izmisīgi turas pie mazuma, ko viņam izdevies sakrāt, un neņem vērā lielumu, kas vēl trūkst, lai tas “pakļautos Dieva taisnībai”.

Tā cilvēks sevi izslēdz no glābšanas. Lai cik viņš būtu labāks par saviem līdzcilvēkiem, viņam grēku ir vairāk kā gana. Turklāt sev līdzi viņš nes neizdeldējamo, grēcīgo sirds samaitātību. Viņš ir tūkstoškārt pelnījis būt atmests no Dieva vaiga, un viņš arī tiks atmests, ja nenāks pie Jēzus un neticēs Viņam.