Tu nekad pa īstam neesi zinājis to

Noklausies šo e-publikāciju

Ticība rodas nevis ar apņēmību un cenšanos ticēt, bet ar to, ka acis novēršam no sevis un no tā, kas ir mūsos, no tā, kas esam un ko jūtam, un pievēršamies tam, ko Dievs ir lēmis un atklājis mūsu pestīšanai.

“..ticība nāk no sludināšanas..” (Rom.10:17). Tu esi pūlējies ticēt un lūdzis Dievam žēlastību, bet neesi guvis nedz ticību, nedz mieru, un tagad par to brīnies.

Nebrīnies! Jo tu nekad pa īstam neesi zinājis, izdibinājis un pārdomājis, kas tas īsti bija, ko izlēma lielajā dievišķajā sapulcē, ko cilvēka dēļ sprieda debesīs pirms pasaules radīšanas. Tu nekad pa īstam neesi zinājis un apdomājis derību, ko Dievs slēdza ar Savu Dēlu, un testamentu, ko Dievs izveidoja cilvēkam.

Cik gan svarīgi un vajadzīgi ir to apgūt, lai mēs to labi zinātu un visās lietās uz to paļautos! Tikai tā mēs stāvēsim uz droša pamata — uz tāda pamata, kas pastāv dzīvē un nāvē, kas ir mūžīgs un kas likts senāk un dziļāk nekā paši zemes pamati.

“Viņā [Kristū] Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis” (Ef.1:4), jā, šis pamats pastāvēs ilgāk nekā zemes pamati, jo, “lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs” (Jes.54:10).