Reāli Ziemassvētki

Ziemassvētki ir īpašs laiks, kas izraisa cilvēkos spēcīgas emocijas.

Kaut kur lasīju, ka priecīgos tas padara vēl priecīgākus, bet skumjos vēl skumjākus. Laikam jau tā tas arī ir. Lielākai daļai cilvēku šie svētki patīk un viņi tos nepacietīgi gaida. Bet citi saka, ka visa šis uzspēlētais prieks tikai uzdzen drūmas domas un vientulīgas sajūtas. Viņi neredz tam jēgu un noslēdzas sevī.

Diemžēl bieži Ziemassvētku noskaņojums ir tikai gaistošs mirklis. Varbūt tikai uz brīdi pārņem svētku sajūta, bet tiklīdz sveces nodziest, mūzika apklust un mielasts apēsts, tā pārņem neveikla tukšuma sajūta. Vai tas bija viss? Un atkal jāatgriežas pie saviem pienākumiem darbs, skola, studijas, eksāmeni… Svētku gaismas izdziest un atkal iejūkam pelēkajā ikdienā.

Bet stop. Vai mēs neesam kaut ko svarīgu palaiduši garām? Nē. Dāvanas droši vien neesam palaiduši garām. – Kas tad vēl? Ā, svētku vēsts par Bērniņu silītē. Bet tas jau tāds sentimentāls stāstiņš. Vai tiešām šai stāstā var būt kas vērtīgs? Ja mēs uzskatām to par tādu svētku pasaciņu vien, ar kuru izklaidēt mazus bērnus, tad tiešām tur nekā vērtīga nav. Taču pasaka tā nav, un miljoniem ticīgu cilvēku cauri gadsimtiem un arī mūsdienās ir ņēmuši ļoti nopietni šā Bērna piedzimšanu un guvuši no tā daudz prieka un cerības savai dzīvei.

Īstenībā šīs stāsts nav nemaz tik sentimentāls, kā daudzi iedomājas. Tur nebija praktiski nekā no šodien pierastā viegluma, komforta un labsajūtas, kas cilvēkiem saistās ar Ziemassvētkiem. Piedzimstot šai pasaulē, šis Bērns bija bezpajumtnieks. Viņam nebija kārtīgas mājvietas, un pirmās naktis Viņš gulēja kūtī, silītē, uz salmiem. Neilgi pēc tam Viņa vecākiem nācās kļūt par bēgļiem, glābjot Viņu no masveidīgas zīdaiņu iznīcināšanas kampaņas, kuru Hērods vērsa tieši pret Viņu. Arī turpinājums Jēzus dzīves stāstam nebija nekas spožs.

Jēzum, kas pats bija mīlestības iemiesojums, visu dzīvi bija jāpacieš cilvēku naids un neuzticība. Visu dzīvi Viņš bija kā izraidītais. Nekādas cilvēciskas ciešanas Viņam nebija svešas. Viņa glābšanas misija nepārtraukti sastapās ar nesapratni un pretestību. Un visbeidzot Viņš tika notiesāts uz nāvi, pienaglojot pie krusta. Redziet ienākšana šai pasaulē jau no paša sākuma nesolīja Viņam neko labu!

Mēdz sacīt: Ziemassvētku bērniņš Bētlemes kūtī ir Dieva sūtīts mīļš sveiciens visiem cilvēkiem. Tas ir skaisti sacīts, vai ne? Tomēr Viņš ir kas vairāk nekā tikai sveiciens. Jo, tā domājot, mums var izveidoties nepareizs priekšstats it kā Dievs no savām augstajām Debesīm mums mātu ar roku un no drošas distances uzsauktu dažus uzmundrinošus vārdus, jā, no drošas distances, lai pats paliktu neskarts no šīs pasaules ciešanām. Pilnīgi nepareizi!

Jo tieši tur slēpjas Ziemassvētku brīnums – Dievs nepalika netraucētā mierā savā Debesu pilī, bet, mūs mīlēdams, Viņš nāca šurp lejā un kļuva par vienu no mums. Dievs kļuva par cilvēku. Viņš kļuva par mūsu draugu un brāli. Tāpat kā mēs Viņš dzīvoja sūro un grūto cilvēka dzīvi, un pat vēl vairāk. – Jēzus uzņēmās pašas smagākās nastas, nesdams mūsu grēkus un izciezdams elli. Viņš nāca uz mūsu bēdu ieleju, lai nopelnītu mums glābšanu un ievestu mūs mierā ar Dievu. Šis Bērns ir mūsu īstie Ziemassvētki, mūsu miers un glābiņš.

Tāpēc esmu pārliecināts, ka skarbi reālais stāsts par Dieva Dēla piedzimšanu un grūto ceļu virs zemes ir daudz svētīgāks par “saldo, mīlīgo Ziemassvētku garu”, kas nespēj mums sniegt neko citu kā tikai gaistošas sajūtas. Labāk ticēsim reāliem Ziemassvētkiem, nevis sentimentālām leģendām!