Bībeles vārdi ir vareni arī politiskajā ziņā

Jau sākotnēji Bībelē mēs redzam kādu būtisku atšķirību starp Dieva tautas izpratni par valdītājiem un pagānu priekšstatiem par saviem ķēniņiem.

Pagānu imperatori un valstu valdnieki tiek uzlūkoti kā dievišķas personas, kuru autoritāte ir absolūta un neapstrīdama. Ēģiptes faraoni, Romas, Ķīnas vai Japānas, acteku vai inku imperatori pieprasīja sev reliģisku pielūgsmi. Citiem vārdiem sakot – viņu ķēniņi bija dievi zemes virsū.

Dieva tautai bija citādi – nevis ķēniņš bija dievs, bet Dievam bija jābūt Ķēniņam pār cilvēkiem, bet cilvēku iedibinātā ķēniņa vara Dieva tautā bija saistīta ar novēršanos no Dieva un pievēršanos elkiem pēc citu tautu parauga: “Tad visi Israēla vecaji sanāca kopā un devās pie Samuēla uz Rāmu. Un viņi tam sacīja: “Redzi, tu esi kļuvis vecs, un tavi dēli nestaigā tavos ceļos, tādēļ iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām.” Tas Samuēlam nepatika, it īpaši, kad viņi teica: dod mums ķēniņu, kas lai mūs tiesā. Un Samuēls pielūdza To Kungu. Tad Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Paklausi tautas balsi, dari visu, ko tie tev sacīs. Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš. Tā viņi ir arvien rīkojušies, sākot ar to dienu, kad Es tos izvedu no Ēģiptes; līdz pat šai dienai tie Mani ir atstājuši un kalpojuši citiem, svešiem dieviem; tā nu viņi arī tev tagad dara.” (1 Sam.8:4–8)

Varbūt tāpēc Vecajā Derībā var lasīt tik daudz kritikas un Dieva taisnās tiesas spriedumu par ķēniņiem un valdniekiem, kā nevienā revolucionāru un komunistu grāmatā!

Lai gan Jaunā Derība pieprasa paklausību valdniekiem kā Dieva kalpiem, kas palīdz uzturēt kārtību šajā pasaulē, tomēr tika novilkta stingra robeža: Dievam pienākas vairāk klausīt kā cilvēkiem (Apd. 4:19) un: dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder (Mt. 22:21). Arī kristīgajiem valdniekiem, kas valdīja “no Dieva žēlastības” bija apziņa, ka virs viņiem ir Dievs, kas prasīs no viņiem norēķinu: “Kungi, kā tas ir pareizi un taisnīgi, tā dariet saviem kalpiem; jūs zināt: arī jums ir Kungs – debesīs” (Kol. 4:1). Vergi un to īpašnieki bija tapuši Kristū brāļi un māsas, kas Dieva priekšā ir vienādi, un tautība, dzimums vai sociālais statuss nedeva nekādas priekšrocības, jo: Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. (Gal. 3:26–28) Turklāt Jēzus bija devis pilnīgi jaunu paradigmu: Ķēniņi valda pār tautām; un tie, kam vara pār tām, tiek saukti par labdariem. Bet jūs tā ne. Lielākais no jums lai top kā mazākais, un galvenais lai ir kā kalps! (Lk. 22:25–26)

Šāda pieeja ir radījusi daudz reālistiskāku attieksmi pret Dievam tīkamas sabiedrības veidošanos un valsts varu, tā radot pamatu arī mūsdienu Rietumu politiskajai paradigmai, ko pārņēmis vairums valstu arī ārpus Rietumu civilizācijas. Protams, ka šāda attieksme neuzvarēja sabiedrībā uzreiz, taču mēs varam ieraudzīt, ka sakumā tā aizsākās kristīgā draudzē, bet vēlāk ieviesās arī politiskajā dzīvē. Jau no pašiem sākumiem kristīgajā draudzē mēs redzam nevis no apkārtējās pasaules pārņemtu autoritatīvas pārvaldes modeli, bet skaistu un brīnišķu kristīgās tautvaldības veidu, ko apustuļi ar prieku un mīlestību svētīja (Apd. 6). No tā radās skaidra izpratne, ka valsts un sabiedrība kalpo Dieva godam, nevis ķēniņa godam.

Bībeles vārdi arī politiskā ziņā ir izrādījušies vareni ik reizi, kad cilvēki ir ņēmuši tos nopietni. Reizēm pat tad, kad šie cilvēki nav bijuši kristieši, viens Kristus sacītais vārds ir varējis pārvērst pat veselu tautu dzīves.

Satriecošs šinī ziņā ir Gandija un Indijas neatkarības cīņu piemērs. Gadu simtiem ilgi Indija bija britu impērijas kolonija un visi neatkarības centieni tika nežēlīgi apspiesti. Taisni jābrīnās, kā nelielā saujiņa britu, varēja tik ilgi turēt savā varā tolaik pasaulē lielāko tautu. Pat tad, kad pret britiem sacēlās sipaji – vietējo tautu algotņi, kas, bruņoti ar angļu ieročiem, dienēja koloniālajā armijā, saujiņa britu palika uzvarētāji, bet sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta. Neviens tā neienīda angļus, kā indieši, taču tie nevarēja tikt vaļā no saviem kakla kungiem.

Pienāca XX gadsimts. Anglijā izglītojies jauns jurists – indietis Gandijs – redzēdams, apspiešanu daudzajās britu kolonijās, saprot, ka šo milzīgo netaisnību nevar uzvarēt ar vardarbīgu spēku, jo tas radīs tikai jaunu netaisnību un vardarbību. Gandiju bija tik ļoti uzrunājis Kristus Kalna sprediķis, ka, nebūdams kristietis, viņš uzskatīja to par augstāko ētisko mācību pasaules vēsturē. Jēzus vārdi Bet es jums saku: nestājieties pretim ļaunumam; ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru kļuva par ierosmi Gandija uzsāktajai nevardarbīgās cīņas veidam par Indijas neatkarību.

Gandija sekotājus, kas piedalījās šādās nevardarbīgās manifestācijās, nežēlīgi sita un piekāva, daudzi gāja bijā vai tika sakropļoti, bet cilvēki, Gandija iedrošināti, nepretojās un grieza otru vaigu, kā Jēzus to bija sacījis. Pasaulē vēsturē nekas tāds nebija pieredzēts, pasaule ar aizturētu elpu sekoja līdzi šiem notikumiem. Kristīgā pasaule ar kaunu un sajūsmu noraudzījās uz pagāniem, kuri bija nopietni ņēmuši Pestītāja vārdus, ko kristīgie tik bieži nebija ņēmuši vērā.

Var sacīt, ka tas bija Jēzus, kas indiešiem galu galā dāvāja brīvību. Un atkal paradokss – tauta, kas bija tik spilgti bija pieredzējusi Jēzus vārdu milzīgo spēku, iemantojusi brīvību, izstūma Jēzu no sava vidus, pasludinot kristietību par imperiālisma un koloniālisma ideoloģiju!!!

[Pārpublicēts no SciRePrints arhīva]