Baznīcai bez sakramenta ir jāmirst

Neviens teologs visā baznīcas vēsturē nav izpratis saistību starp baznīcas vēsturi un Svēto Vakarēdienu dziļāk kā Mārtiņš Luters. Visiem ir labi zināms, cik nopietni viņš uztvēra altārsakramentu.

Šo ārkārtīgi lielo nopietnību, kas nereti ir tikusi nosodīta kā pārlieku liela bardzība un kas mūsdienās vairs netiek saprasta pat luteriskajās baznīcās, izskaidro Lutera dziļā izpratne par Evaņģēlija un Svētā Vakarēdiena iekšējo saistību.

Bez Evaņģēlija nav Svētā Vakarēdiena. Pat ja baznīca aizmirst vai sagroza Evaņģēliju, kā tas ir lielā mērā noticis katolicismā, iestādīšanas vārdos joprojām saglabājas Evaņģēlija paliekas: “Dota un izlietas par jums grēku piedošanai.”

Un bez Svētā Vakarēdiena nav Evaņģēlija. Un, kad baznīca degradē Svēto Vakarēdienu, kā tas lielā mērā ir noticis protestantismā, sludināšana pārvēršas cilvēcisku teoriju izklāstīšanā un Evaņģēlijs par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku, mirst. Tas izskaidro Lutera vareno “cīņu divās frontēs,” mēģinot pasargāt altārsakramentu no Romas katoļu mises upurēšanas izkropļojumiem un protestantisma uzbrukumiem, kuri nosodīja ne tikai nebiblisko mācību par mises upurēšanu un transsubstanciāciju, bet arī biblisko mācību par Kristus miesas un asiņu reālo klātbūtni maizē un vīnā.

Šis Lutera uzskats par nesaraujamo saistību starp Evaņģēliju un Svēto Vakarēdienu, kas mūsu reformācijas ticības apliecībās tika atzīts par biblisku, izskaidro to, kādēļ mūsu vecā evaņģēliskā baznīca tik spītīgi palika uzticīga altārsakramentam. Varētu teikt, ka Vācijā Svētais Vakarēdiens nekad nav ticis svinēts tik dziļā ticībā un tam nekad nav bijusi tāda nozīme cilvēku dzīvē kā luteriskās konfesijas baznīcā sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā. Un, tajā pašā laikā, nevarētu arī teikt, ka no tā būtu cietis sprediķis, kas tiek uzskatīts par evaņģēliskā dievkalpojuma galveno daļu. Šie gadsimti vienlaicīgi bija arī lielas evaņģēliskās sludināšanas laikmets. Baznīca šajā laikā labi apzinājās, kādēļ tā tik dedzīgi lūdz:

“Dod man, Jēzu, palīdzību, ka es Tavu mīlestību, Tavu asini un miesu nebaudu uz bargu tiesu.”

Šeit nāk prātā, ko gan Luters domātu par tādu evaņģēlisko baznīcu, kas ir gandrīz pazaudējusi Svēto Vakarēdienu. Šādu baznīcu viņš, droši vien, nosodītu vēl asāk nekā to, kas piekopa mises upurēšanu. Baznīcai bez sakramenta ir jāmirst.

Tādējādi jautājums par Svēto Vakarēdienu un tā nozīmi baznīcas dzīvē liek mums saprast to patiesi šausmīgo postu, kādā atrodas Vācijas evaņģēliskās baznīcas. Šeit nepieciešama drosme stāties pretī šim milzīgajam postam un izpratne, ka tik tālu baznīcu nav noveduši ārējie spēki, bet gan mūsu visu novirzīšanās un atkrišana no Evaņģēlija, no tīrās mācības, no visas Evaņģēlija vēsts.

Šāda izpratne, šāda nepatīkama izpratne, ir baznīcas atjaunošanas priekšnosacījums. Jo, gluži ikviena atsevišķa kristieša gadījumā, tāpat arī visā baznīcā nav cita ceļa uz pestīšanu kā grēku nožēla. Taču, mērojot šo ceļu ar ticības izraisītu patiesu izpratni par mūsu novirzīšanos no Dieva un Viņa vārda, mēs varam būt pārliecināti: šī ceļa beigās stāv Tas Kungs Kristus, kas piedod, pestī un svētī mūs; Viņš pilda savu solījumu būt arī par savas baznīcas dziedinātāju, “savas miesas Pestītāju.”