Baznīca un valsts

Sākumā attiecības starp Baznīcu un valsti raksturoja nesaskaņas, pat naids. Kad valsts apjauta šīs savādās jūdu sektas esamību, tā izjuta vienīgi naidu pret to.

Romas imperatori pieprasīja, lai tauta pielūgtu viņus, upurējot imperatora tēvam. Taču bija tādi, kas atsacījās to darīt. Tie bija kristieši. Pirmais bauslis liedza viņiem pielūgt imperatoru. Viņi gribēja paklausīt imperatoram; viņi lūdza par viņu, kā Jaunajā Derībā to māca. Taču pielūgt imperatoru viņi nevarēja, jo tāds gods pienācās vienīgi Dievam.

Tad sākās kristiešu vajāšanas. Valsts teica: “Mēs nevaram to akceptēt. Tā ir nodevība. Tas parāda, ka kristiešu vidū ir tāda attieksme pret valsti, ko valsts nevar pieļaut, tā ir naida izpausme pret valsti.”

Tas bija netaisns spriedums, jo kristieši bija lojāli pilsoņi, taču imperatoram ar to nepietika. Viņš prasīja vairāk: ticību un pielūgsmi. Taču “mocekļu asinis ir Baznīcas sēkla”. Beidzot tomēr valsts bija spiesta pārskatīt savu attieksmi pret Baznīcu. Notika kaut kas neticams valsts mainīja savu politiku pret Baznīcu. Tā saprata, ka Baznīcu nevarēs iznīcināt. Tā arī saprata, ka nebūtu pietiekami izbeigt vajāšanu un izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Lielā mērā arī valstsvīri bija mainījuši savu personīgo attieksmi pret kristietību. Imperators pilnībā mainīja valsts politiku pret Baznīcu, pieņemot kristietību kā savu reliģiju.

Līdz ar to Baznīcā notika lielas pārmaiņas. Baznīcas vajāšanas vietā stājās Baznīcas vara. Tai bija sava ietekme likumdošanā, kaut gan agrāk likums tika vērsts pret pašu Baznīcu. Baznīcai lika pielūgt imperatora tēlu, tagad imperators pats nāca uz Baznīcu un tika kristīts. Viņš ņēma Baznīcu savā aizsardzībā.

Kristieši drīz vien saprata, ka jaunā situācija ir daudz labvēlīgāka Evaņģēlija sludināšanai. No katakombās iedzītas draudzes tā bija kļuvusi par ietekmīgu politisku spēku. Vecā, pagāniskā vara bija pārāk vāja, lai stātos viņiem pretī. Kādas iespējas pasludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem! Kāda izdevība padarīt kristietību par varenu spēku sabiedrībā!

Lielākoties tādas attiecības starp valsti un Baznīcu palikušas kopš tā laika līdz pat mūsu dienām. Mums ir kristīgas valstis un kristīgas tautas. Un mums ir Baznīcas, kas ir cieši saistītas ar valsti.

Nepagāja ilgs laiks, kad arvien vairāk kristiešu sāka ar bažām raudzīties uz šo attīstību. Viņi priecājās par Baznīcas jaunajām darba iespējām. Taču viņi nevarēja nepamanīt, ka liela daļa “kristiešu” nepiederēja pie patiesās Jēzus Kristus Baznīcas zemes virsū. Baznīcā vienmēr būs arī liekuļi, tas ir neizbēgami. Taču rūgtā patiesība bija tā, ka lielākā daļa Baznīcai piederīgo savās sirdīs nebija atgriezušies.

Par to, gadiem ejot, ir izraisījušās daudzas diskusijas. Radās pāvesta Baznīca, kas apgalvoja, ka visi, kas ir kristīti un pareizi mācīti, pieder pie Baznīcas, jo Baznīca ir redzama kopība ar redzamām robežām – tāpat kā valstij ir politiskas robežas. Reformatori apgalvoja pretējo. Vienīgie patiesi ticīgie pieder Baznīcai, kas ir Kristus miesa. Vienā ziņā visi kristītie pieder pie Baznīcas, taču “tikai vārda pēc, ne pēc būtības”, kā teikts “Apoloģijā” (vienā no luterāņu apliecības rakstiem).

Tas, kurš netic un kuram nav Jēzus Gara, nepieder Dievam. Mēs nevaram teikt, ka cilvēks, kurā Jēzus Gars nav aktīvs, pieder Jēzus miesai. Ja Baznīca ir Kristus miesa un Kristus līgava, tad tai patiesi var piederēt vienīgi ticīgie. Baznīca, kura Vēstulē efeziešiem tiek saukta par Kristus miesu, nevar identificēties ar organizēto baznīcu, kurai pieder neskaitāmi daudz formālu kristiešu.