Mīlestības pavēle

Mīlestības pavēle, mūs kristiešus, uzrunā tādā mērā, ka mums pašiem ir jādzīvo mierā ar ikvienu cilvēku, tāpat kā Kristus, kas sludināja mieru kopienai, kā paraugu minot mieru brāļu un māsu vidū, mieru ar tuvāko, mieru ar samarieti.

Ja mums šī miera nav, mēs nevaram sludināt mieru citiem.

Tie, kurus kaitina miers pasaules tautu starpā, jau tagad apšauba ienaidnieku mīlestību pret personīgo ienaidnieku.

Ja mēs vēlamies runāt par miera priekšnosacījumiem, mums vienmēr jāatceras, ka attiecības starp divām valstīm ir ļoti līdzīgas attiecībām starp diviem indivīdiem.

Nosacījumi, kas ir pretrunā mieram, ir gan vienās, gan otrās attiecībās: varaskāre, lepnums, pārmērīga tieksme pēc slavas un goda, augstprātība, mazvērtības sajūta un strīdi par lielāku dzīves telpu un par savu “maizi” vai dzīvību. Tas, kas indivīdam ir grēks, nekad nevar būt tikums tautai vai valstij.

Tas, kas tiek pasludināts kā evaņģēlijs baznīcai, draudzei un līdz ar to arī katram kristietim, tiek pasludināts pasaulei kā spriedums. Kad tauta atsakās uzklausīt šo pavēli, tad no šīs tautas tiek aicināti kristieši, lai liecinātu par mieru.

Tomēr raudzīsimies, lai mēs, nožēlojamie grēcinieki, sludinātu mieru mīlestības garā, nevis dedzībā pēc drošības vai dēļ politiskiem mērķiem.