Atkarība no Dieva

Vispirms cilvēkam ir jāapzinās sava vieta un stāvoklis Dieva priekšā. Tādēļ ir jājautā: “Kas mēs esam attieksmē pret Dievu?”

Svēto Rakstu atbilde ir nepārprotami skaidra – Dievs ir Radītājs, un mēs esam radība, Viņš mūs ir radījis, nevis mēs paši sevi. Respektīvi, cilvēks nav neatkarīga, suverēna būtne, kas pats nosaka savu dzīvi un esamību, bet tas ir piederīgs Dievam, savam Radītājam. Ikviens dzīvības process mūsu ķermeni, ikviens elpas vilciens, ik viens mūsu sirdspuksts ir Dieva dots un atrodas Viņa varā. Ja kaut uz mirkli Viņš atrautu no mums savu uzturošo dzīvības spēku, mēs tūdaļ iznīktu un mūsu vairs nebūtu.

Mēs esam pilnīgi atkarīgi no Viņa labvēlības – ikvienu savas dzīves mirkli, ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder. Ja kāds arī noliedz savu atkarību no Dieva, tas noliedz dzīves īstenību un nevēlas skatīties patiesībai acīs. Cilvēks gan ir spējīgs pretoties savam Radītājam un iet savu ceļu, – taču tikai tik ilgi, kamēr Dievs to pieļauj. Cilvēks gan vēlas tēlot brīvu un neatkarīgu kungu, nedomāt par Dievu un uzvesties it kā Viņa nebūtu, taču no Dieva skatījuma tas atgādina nožēlojamu komēdiju.

Dievs prasa no mums

Neticīgam cilvēkam patīk uzdot retoriskus jautājumus par Dievu un ticību, jā, tādus jautājumus, kas vērsti pret pašu Dievu: Dievs, kā pēc Tu rīkojies tā un ne citādi? Jau paši šie jautājumi liecina par ačgārnu realitātes izpratni. Cilvēks ir aizmirsis savu stāvokli, aizmirsis savu Radītāju un savu izcelsmi. Cilvēks ir zaudējis realitātes sajūtu.

Dievs ir Debesis, bet cilvēks virs zemes. Nevis Dievs ir atbildīgs mums, bet mēs – Dievam. Dievs ir visu cilvēku Tiesnesis, un ikvienam būs reiz jāstājas Viņa tiesas krēsla priekšā par to, kā esam dzīvojuši un ko darījuši. Ikviens cilvēks ir parāda Dievam godbijību, padevību, paklausību un mīlestību. Kurš gan var apgalvot, ka to visu pārpārēm Dievam ir devis? Kurš var lepoties ar to, ka dzīvojis saskaņā ar Dievu visu savu dzīvi? Diezin, vai kāds no mums var sacīt, ka ir izpildījis visas Dieva prasības un ir bez grēka.

Labākā aizsardzība – uzbrukums?

Vai esat ievērojuši, kā rīkojas cilvēks, kad viņam tiek uzdots kāds sāpīgs, nepatīkams jautājums? Lai izvairītos atbildēt uz šo jautājumu, šis cilvēks uzdod tikpat nepatīkamu pretjautājumu. Labākā aizsardzība esot uzbrukums, tā māca “tautas gudrība”.

Pēc tāda paša parauga nereti norisinās arī cilvēka un Dieva attiecības. Kad Dievs izsaka savas taisnīgās prasības cilvēkam, tad cilvēks nebūt negrasās atzīt savu grēcīgo stāvokli, bet iet “pretuzbrukumā” un izvirza savas pretenzijas Dievam – par netaisnību pasaulē, par dzīves grūtībām un kataklizmām. Un līdz ar to plaisa, kas šķir cilvēku no Dieva, aizvien vairāk padziļinās.

Utopiski ir iedomāties, ka cilvēks ar savu Radītāju var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Mums to ir svarīgi atcerēties tad, kad vēršamies pie Dieva ar saviem jautājumiem. Problēma ir nevis jautājumos, bet gan – ar kādu attieksmi un kā šie jautājumi tiek uzdoti. Dievam nav nekas pret mūsu jautājumiem. Bībelē Viņš pat pamudina visus – “piesauciet Mani bēdu laikā” (Ps.50:15), jā, ar katru, pat vismazāko lietu, problēmu vai jautājumu mēs varam nākt pie Viņa. Dievs labprāt mūs uzklausa. Viņš labprāt atbild un palīdz padevīgām sirdīm.

Ceļš uz Dieva patiesību

Dieva atbilde uz visiem cilvēka jautājumiem ir Viņa Dēls – Jēzus Kristus. Viņš ir atbilde uz cilvēka dziļākajiem jautājumiem par ļaunumu, grēku un nāvi, par dzīves jēgu un visu lietu mērķi. Kristus ir kas vairāk nekā virs ar pareizām atbildēm par laimīgu un sakārtotu dzīvi. Viņš pats ir – Atbilde. Viņš ir gaišums, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība.

Ceļš uz Dieva patiesību sākas ar to, ka cilvēks atzīst savu grēcīgumu un garīgo nabadzību. Apustulis Jānis saka: “Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1.Jņ.1:8) Kad esam atzinuši savu patieso stāvokli, tad Viņš nāk pie mums ar glābjošo patiesību – ar savu žēlastību un piedošanu, kas mums dota ticībā Kristum. Tā ir Viņa svētījošā patiesība, kas atver cilvēka acis uz garīgām lietām, kuras līdz šim biju – svešas un nepazīstamas.

Ticībā Kristum cilvēks it kā no jauna ierauga un iepazīst šo pasauli. Šī ticība dod mums pārliecību, ka pasaule ir Dieva radīta un pār valdīta; ka grēks un neticība kā ļauna slimība ir izpostījusi šis pasaules labo kārtību; ka mēs esam Dieva radības, kas ir atkritušas no Dieva labvēlības un kurām nepieciešama glābšana. Šī ticība mums rāda, ka mūsu dzīve nav bezjēdzīga un bezmērķīga, bet gan dota mums – kā žēlastības laiks, lai atgrieztos pie sava Radītāja un lai kā svētas un pilnīgas radības dzīvotu mūžīgi. Tās ir tās svētīgās atbildes, kuras mums sniedz ticība.