Altāra Sakraments ir pamatots vienīgi Dieva vārdā

Reformācijas laikā viens no strīdīgākajiem jautājumiem bija tieši Altāra Sakraments, un tā nav nejaušība. Šis Sakraments ir kristīgās draudzes dzīves centrs, un tajā reāli klātesošs ir pats Godības Kungs. Tādēļ arī visi velna uzbrukumi ir vispirms vērsti pret šo sakramentu. Tiklīdz kristīgā draudze novēršas no sava vienīgā drošā pamata – Svētajiem Rakstiem, balstot Altāra Sakramentu savā reliģiskajā pieredzē vai baznīcas tradīcijā, tā velnam rodas izdevība ieviest maldus.

Uzskatāms piemērs no reformācijas laika ir lielais reformators un zinātnieks, tuvs Lutera draugs Filips Melanhtons. Viņš pretstatā Luteram, kas par vienīgo pamatu Svētā Vakarēdiena pareizai izpratnei atzina tikai Svēto Rakstu vārdus, pievērsās arī baznīcas tēviem. Dažviet neskaidrie un divdomīgie baznīcas tēvu izteikumi tā samulsināja F. Melanhtonu, ka viņš sāka šaubīties par Kristus patieso klātbūtni Altāra Sakramenta elementos.

Lai izvairītos no maldiem, Svētā Vakarēdiena, tāpat kā citu kristīgo mācību, izpratnei ir jābūt pamatotai Svēto Rakstu pētniecības un skaidrošanas darbā, tas ir, Svēto Rakstu teksta analīzē. Pretējā gadījumā veidojas cilvēku pieņēmumos balstīta mācība, kas rada neskaidrības un šaubas. Lai izkļūtu no šāda stāvokļa, baznīca, kura ir spērusi kļūdainu pirmo soli, parasti nākamo sper tieši tādu pašu. Tas ir, tā meklē Altāra Sakramentam arvien jaunus pamatojumus ārpus Svētajiem Rakstiem. Parasti par šādu ārpus Rakstu pamatojumu kļūst baznīcas tradīcija, kas noved pie baznīcas institucionalizēšanās. Proti, par galveno autoritāti, kas nosaka baznīcas mācību vairs nekalpo Svētie Raksti, bet par to kļūst pati baznīca, kā tas, piemēram, notiek Romas katoļu baznīcā. Otra iespēja ir pamatot sakramentus cilvēciskā prāta atziņās. Tad par noteicošo autoritāti kļūst pats cilvēks, viņa saprāts, filozofija. Šādu pieeju sauc par racionālismu, un tas valdīja radikālās reformācijas piekritēju vidū. Galvenais Lutera oponents no viņu vidus bija Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs.

Cvinglijs uzskatīja, ka mācībai par Kristus miesas patieso klātbūtni Altāra Sakramentā neesot nekādas jēgas, jo no tās nav atkarīga mācība par grēcinieka taisnošanu. Tādēļ viņš, pamatojoties nevis Sakramenta iedibināšanas vārdos, bet citos Bībeles tekstos, kuros patiesībā nemaz netiek runāts par Svēto Vakarēdienu (piemēram, Jņ. 6.), Altāra Sakramentu skaidroja simboliski, proti, ka Svētajā Vakarēdienā maize un vīns esot tikai Kristus miesas un asiņu simboli. 1525. gada Lieldienās viņa vadītā draudze Cīrihē iesāka jauna veida Vakarēdiena svinības, kurās tika noliegta Kristus miesas un asiņu patiesā klātbūtne. Luters turpretī stingri turējās pie Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem, uzskatīdams, ka ikvienam ticības artikulam jābūt pamatotam konkrētā tekstā, kurā šis artikuls ir izteikts. Viņš augstu vērtēja tā saucamo loci (lat. locus – vieta) metodi, pēc kuras ikvienas mācības iedibināšanai pietika ar skaidru Bībeles tekstu, un tai nevajadzēja pamatojumu citās doktrīnās.

1530. gadā Mārburgas kolokvijā Luters noraidīja Cvinglija piedāvājumu – kopīgi svinēt Svēto Vakarēdienu, jo Luters bija pārliecināts, ka, noliedzot Kristus reālo klātbūtni Altāra Sakramentā, Kristus tiek padarīts par meli. Šāda atziņa palīdzēja Luteram arī saprast, ka nav mazu un lielu ķecerību, bet ir tikai velna melīgs uzbrukums Kristum. Maldīgais Svētā Vakarēdiena skaidrojums bija pietiekams pamats, lai Luters nosauktu Cvingliju par arhiherētiķi, kas grib mums nozagt mūsu mīļo Kungu un Pestītāju. Luters pat uzskatīja, ka Cvinglija dievbijīgais racionālisms ir sliktāks par pagānisko racionālismu. Minot piemēru no senbaznīcas laikiem, kad pagāns Celzs sauca kristiešus par cilvēkēdājiem, Luters ir spiests atzīt, ka šis pagāns saprata Svētos Rakstus labāk par Cvingliju.

Luters uzsvēra, ka ieviest simbolisku Kristus vārdu skaidrošanu attiecībā uz Svēto Vakarēdienu ir ne tikai zaimojoši, bet arī muļķīgi. Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vakars bija viena no pēdējām reizēm, kurā Kristus šīs zemes dzīves laikā bija kopā ar Saviem mācekļiem. Viņš labi zināja, ka visos laikos kristiešu acis, domas un prāti būs pievērstas šiem Viņa vārdiem. Tādēļ Viņš runāja ļoti skaidri, lai Viņa vārdiem būtu vienkārša, visiem saprotama jēga. Pamatojoties šajā vienkāršajā faktā, Luters izvirzīja savu galveno argumentu pret simbolisko Kristus vārdu skaidrojumu, jautājot – ko Kristum vajadzēja teikt, lai Viņa vārdus nevarētu izskaidrot simboliski? Secinājums ir viens, lai ko arī Kristus būtu teicis, tādi kā Cvinglijs arvien atrastu iespēju Viņa vārdus uzskatīt tikai par līdzību. Tādēļ, runājot par Kristus klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā, mums nav jāizspriež, cik loģiski vai racionāli pamatota ir Viņa klātbūtne, bet jāļauj Kristus vārdiem – “Šī ir mana miesa” – runāt pašiem par sevi. Šos Kristus vārdus Luters pirms Mārburgas kolokvija uzrakstīja ar krītu uz galda, lai strīda karstumā neaizmirstu Svētā Vakarēdiena pamatojumu. Kad Cvinglijs ar saviem pārgudrajiem argumentiem kļuva pārāk uzmācīgs, Luters norāva galdautu, atklādams iepriekš uzrakstītos Kristus vārdus un vienkārši pateica: “Es palieku pie sava teksta.” Šo pašu atziņu Luters jau bija skaidri formulējis Lielajā katehismā: “Kristus vārdos ir mūsu pamats, drošība un patvērums pret visiem maldiem un kārdinājumiem, kādi vien ir nākuši vai var vēl nākt.”

Gan Mazajā, gan Lielajā katehismā, kuri sarakstīti neilgi pirms Mārburgas kolokvija, Luters izvairās no polemikas. Viņš uzskatīja, ka daudz svarīgāk nekā cīnīties pret “Sakramenta zaimotājiem un apgānītājiem” ir “mācīties, kāda ir tā būtība”.