Bībele izšķir divus beigu laikus

Jaunajā Derībā un jūdu literatūrā parādās doma par pestīšanas vēstures saistību ar tūkstošgadēm. Visplašāk atzītā pie rabīniem atrodamā nostādne ir saistīta ar Ēlijas tradīciju, kas paziņo, ka pestīšanas vēsture atspoguļo 6 radīšanas dienas, tas ir, pirmie 2000 bija pamestības gadi, kam sekoja 2000 Toras gadi un tad “2000 mesiāniskā laikmeta gadi, bet mūsu grēku dēļ, kuri bija lieli, viss izvērtās tā, kā bija”. Mesiāniskajam laikmetam seko tūkstošgadu sabats – kopā 7 tūkstošgades, kas atbilst 7 radīšanas dienām. Tikai tad sāksies “nākamā pasaule”. Par tālejošo eshatoloģisko perspektīvu Jēzus ļoti skaidri un plaši runāja gan līdzībās, gan Mt.24, Mk.13 un Lk.21. Ja Viņa eshatoloģisko uzsvaru uzskata par patiesu, tad šīs nodaļas vajadzētu akceptēt kā Viņa domāšanas interpretācijas.

Iepriekšminētās Jēzus sarunas, kas attiecas uz beigu laikiem, atklāj noteiktas beigu dienu zīmes. Jēzus brīdina, ka nevienam nevajadzētu ļaut mūs “maldināt”, un tā Viņš jau iepriekš stāsta, kas notiks “pirms” Viņa otrās atnākšanas: Templis Jeruzālemē tiks sagrauts, Israēls būs izkaisīts, cilvēci satrauks kari un dabas novirzes, …un, kaut arī it kā nevajadzētu gaidīt, ka atradīsim “tālejošu perspektīvu” Marka evaņģēlijā, tomēr tieši tur mēs lasām, ka “evaņģēlijam papriekš jātop sludinātam visām tautām” (Mk.13:10). Matejs visspilgtāk apraksta kosmisko krīzi, kas piemeklēs cilvēci, kad “zvaigznes kritīs no debesīm un debess stiprumi kustēsies” (Mt.24:29). Lūka piebilst, ka “cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debess stiprumi sakustēsies”. Viņš vēsta, ka “tajās dienās” “lielas briesmas nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu”, jūdus “aizvedīs pie tautu tautām. Un tautas samīs Jeruzālemi, tiekāms viņu laiki būs piepildīti” (Lk.21:23-26). Pāvils norāda uz misionāru laikmetu, pieminot “pasaules tautas visā pilnībā“, tas ir, “nokomplektēšanu”, kas ir jāpaveic, pirms Israēls tiek glābts kā tauta (Rom.11:25).

Arī Nāves jūras pergamentos ir redzama zināma dualitāte, un gandrīz vai liekas, ka varētu nodalīt divus beigu laikus. Habakuka grāmatas komentāru septītajā slejā lasām:

“Dievs sacīja Habakukam uzrakstīt lietas, kurām bija jānāk pār beigu paaudzi, bet Viņš to neinformēja par beigu laiku noslēgumu. Kas attiecas uz frāzi “lai to ikviens viegli var lasīt”, tad tā ir norāde uz Taisnības skolotāju, jo Dievs viņam ir atklājis visus Savu kalpu praviešu vārdu noslēpumus. “Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat, ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to”, …tas norāda uz faktu, ka galīgais beigu laiks varēs novilcināties aiz visa, ko ir paredzējuši pravieši, jo Dieva noslēpumi ir brīnišķīgi.”

“Taisnības skolotājs” norāda uz frāzi moreh li-Tsdaqah Joēla 2:23, kas nozīmē gan “rudens lietus pēc taisnības”, gan “Taisnības skolotājs“. Visizcilākais jūdaisma ekseģēts RaSHI to uzskata par vienu no Mesijas vārdiem un saka, ka mēs nevaram sniegt “patiesu praviešu interpretāciju, iekāms Taisnības skolotājs nāk”. Tātad Mesijam ir jābūt patiesam Dieva noslēpumu skaidrotājam.

Runājot par “beigu dienām”, jūdi parasti domā visu mesiānisko laikmetu. Vēstules ebrejiem sākumā mēs lasām, ka “šinīs pēdīgajās dienās” Dievs “uz mums ir runājis caur Dēlu”. Pēdējā paaudze tiek saprasta kā lielo bēdu laiks. Līdz ar to “beigu laiku noslēgums” un “galīgie beigu laiki” norādīs uz mesiāniskā laikmeta noslēguma notikumiem, par ko rabīni izmanto frāzi qets ha-Geulah – “atsvabināšanas beigas“.

Nozīmīgi ir arī tas, ka pat viduslaiku jūdu zinātnieks RaMBaM savstarpēji nošķīra “Mesijas dienas” un “beigu laikus”. Pēc viņa vārdiem, mesiāniskais laikmets būs parasts laiks, kurā pasaule dzīvos kā parasti (ke-minhagô noheg). Ir pilnīgi neiespējami saprast Jaunās Derības eshatoloģiju, nezinot tās jūdaisko norāžu ietvaru.

Es atceros, kā kāds spējīgs teoloģijas students, kurš patiesi mīlēja Bībeli un kuru es dziļi cienīju, atbildēja uz manu jautājumu par vīģes koka līdzību, kura parādās trijos evaņģēlijos. Tie visi ietver refrēnu: “Šī cilts nezudīs, tiekāms tas viss notiek. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” [Mt.24:34-36, Mk.13:30-32, Lk.21:32-33]

“Labi,” mans draugs diezgan familiāri sacīja, “varbūt Jēzus kļūdījās.” Pēc gada es viņam jautāju, kāds grieķu valodas vārds tiek izmantots šajās līdzībās. Tūlīt sekoja atbilde: “Genos (“rase” jeb “suga”), un tas nozīmē, ka jūdi kā tauta saglabāsies līdz galam.” Tomēr, pārnācis mājās, es pārbaudīju un atradu, ka šajās rakstu vietās tiek izmantots retāks vārds genea, kas tiešām pirmkārt nozīmē “paaudze”. Vārda izvēle šeit gluži labi varētu norādīt uz kādu jūdu apzīmējumu. Daudzus gadus vēlāk Izraēlā manu uzmanību piesaistīja 102. psalms, kurš tiek atzīts par mesiānisku un kurā ir apraksts par to, kā Kungs parādīsies Ciānai Savā godībā pēc lielajām bēdām, caur kurām ies Israēls. 19. pants ietver ebreju izteicienu dôr aharon, kas burtiski tiek tulkots: “Lai tas top uzrakstīts pēdējai paaudzei“. Šeit izmantotais apzīmējums parādās jūdu literatūrā un Nāves jūras pergamentos. Psalma 26. un 27. pants ietver arī evaņģēlija norādi uz debess un zemes bojāeju.

Rietumu teoloģijā bieži trūkst nepieciešamās godbijības pret Dieva vārdu, kas ir par cēloni mūsu negribīgumam nopūlēties ar evaņģēliju sakņu meklēšanu. Var skaidri redzēt, ka Dieva valstība nāks tā, kā to paredzēja Jēzus.