Bauslības noderīgās funkcijas

“Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta – līdz nāktu dzimums, kam ir dots apsolījums.” [Gal.3:19]

Kad mēs mācām, ka cilvēks tiek attaisnots bez Bauslības un darbiem, tad neizbēgami rodas jautājums: ja Bauslība nesniedz taisnību, kālab tad tā ir dota? Dievs mūs apspiež un apgrūtina ar Bauslības prasībām, ja Bauslība nevienu nedara dzīvu?

Pāvils atbild šādi: lai gan Bauslība nebūt nesniedz taisnību, tā tomēr ir ļoti noderīga un vajadzīga. Pirmkārt, savā pilsoniskajā lietojumā Bauslība savalda miesīgi noskaņotus, rupjus un nekaunīgus ļaudis. Un tālāk – Bauslība parāda cilvēkam, kāds īsti viņš ir, proti, ka viņš ir grēcinieks, tātad ir pelnījis mūžīgo nāvi un Dieva dusmību. Kam tad kalpo šāda pazemošana, satriekšana un sagraušana ar veseri – Bauslību? Tā kalpo, lai mums būtu pieeja žēlastībai.

Un tad, kad Bauslība ir šādi izbiedējusi sirdsapziņu, savu vietu cilvēka sirdī atrod Evaņģēlija mācība par žēlastību, kas viņu atkal mierina un stiprina, apliecinot, ka Kristus ir nācis pasaulē, nevis lai salauztu aizlauztu niedri un nodzēstu kvēlošu degli (Jes.42:3), bet gan – lai nabagiem sludinātu Evaņģēliju, dziedinātu salauztas sirdis un pasludinātu atbrīvošanu ieslodzītajiem (Jes.61:1).

Tik ilgi ir jāturpinās Bauslības tirānijai – līdz laiks būs piepildījies un nāks svētītais dzimums. Ne tā, ka Bauslība pati atnestu šo dzimumu vai dāvātu taisnību, bet gan – lai līdz Viņa atnākšanas laikam Bauslība pilsoniskajā dzīvē turētu mežonīgus ļaudis grožos, gluži kā cietumā, savukārt garīgajā dzīvē – apsūdzētu, biedētu un pazemotu, un tad tos, kuri ir šādi pazemoti un satriekti, mudinātu ilgoties pēc svētītā Pēcnācēja.