Lūgšana bez Dieva vārda

Tas ir kaitīgs lūgšanas kropļojums, kad “lūgšana iztiek bez Dieva vārda”. Daudzi lūdz un tic kaut kam tādam, ko Dievs nekad nav solījis.

Taču šāda rīcība nozīmē kārdināt To Kungu un maldināt sevi, it kā kāds lūgtu Dievam dienišķo maizi, pats nevēlēdamies strādāt; lūgtu pēc garīgās dzīves uzturēšanas, pats nevēlēdamies lietot Dieva vārdu; lūgtu Dievam svētdarīšanas žēlastību, kamēr pats atrodas zem Bauslības; lūgtu pēc spēka nest ticības augļus, kamēr pats vēl nav ieguvis ticību un ticis iepotēts Kristū; lūgtu pēc svētīga gala, kamēr pats savā dzīvē nav staigājis ceļu, kas ved dzīvībā; lūgtu Dievam “apsolītus” lūgumus lietās, kur nav nekādas skaidrības ar to, ko viszinīgais Dievs uzskata par labāko utt.

Tas nozīmē kārdināt To Kungu un maldināt pašam sevi. Ticībai un lūgšanai vienmēr ir jābūt pamatotai Dieva apsolījumā, citādi viss būs veltīgi.

Turpretī citi, kam ir doti Dieva apsolījumi par kārotām lietām, šos apsolījumus neizmanto un neņem nopietni, tie netur Dievu pie vārda un dodas prom bez ticības un lūgšanas, jebšu arī viņi lūdz, neuzticēdamies Dieva vārdam, un lūdz velti ar vēsumu un nevelēšanos. Tādas lietas mēdz notikt arī pie krietnākajiem Dieva žēlastības bērniem un tieši uz tādiem mēs šeit runājam.