Nošķiršanās baznīcā

Trīs Jāņa vēstules ir dokumenti, kas runā par draudzes iekšējiem konfliktiem, kas skar kristīgās ticības centrālos jautājumus (1.Jņ.2:22; 4:2; 2.Jņ.7). “Antikrists” nevien uzstājas pret Kristu vai kristiešiem, bet gan ieņem Kristus vietu.

Tāds šķiet esam šo trīs vēstuļu situācijā draudzē valdošais uzskats, pret kuru autors neko nespēj panākt. Viņam nākas pieredzēt to, kā viņam draudzīgus brāļus neuzņem sadraudzē vai no tās izstumj (3.Jņ.9-10). Situācijas labākai izpratnei jāņem vērā, ka šeit lietotie dažādie formulējumi – “maldinām paši sevi” (1.Jņ.1:8), “maldina” (1.Jņ.2:26), “maldi” (1.Jņ.4:6) vai “maldinātāji” (2.Jņ.7) – ir grieķu vārda “πλάναν” atvasinājumi, vārda, kurš mums pazīstams no svešvārda “planētas”, tātad, debesu ķermeņi, kas atrodas kustībā [ap zvaigzni].

Maldu mācība, par ko šeit ir runa, šeit atkal neparādās tikai kā kāda teorija, bet gan tā ir norise, kas izpaužas kustībā, kad tiek svērts un apsvērts – pretstatā palikšanai sadraudzībā. Tieši šīs vēstules, kuru pamatideja ir Dieva mīlestība un mīlestība pret brāli (1.Jņ.4:7 21), konsekventi pasvītro šādu lietu sakarību: sadraudzība ar Dievu Jēzū Kristū tiek atjaunota tikai ar atgriešanos un piedošanu; tur, kur šī sadraudzība izbeidzas (1.Jņ.1,5 10), tur jāizbeidzas arī cilvēku sadraudzībai (2.Jņ.7-11). Tas – kā tas ir arī citos gadījumos – tā tiek vērtēts nevis morāles bet dogmas aspektā. Tātad nošķiršanās nav nedz pieprasāma, nedz aizkavējama – tā parādās kā neizbēgamas sekas sadraudzības sagraušanai, tās saistošā pamata nojaukšanai.

1.Jņ.4:7 satur apkopojumu tam, kas sacīts par dažādām attiecībām palikšanā, un reizē parāda arī svarīgus pieturas punktus baznīcas lēmumos, ņemot vērā tās teoloģisko atbildību. Ir jāatšķir “patiesības gars” un “maldu gars” (1.Jņ.1:6).

Jebkuras atziņas pamats ir Dieva mīlestība, ar kuru Viņš mūs ir uzņēmis savā sadraudzībā, vispirms sūtot pasaulē un upurējot Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīlestība “ir kļuvusi redzama” Jēzus Kristus personā (1.Jņ.4:9); to mēs saņemam kā Gara dāvanu (1.Jņ.4:13). Šai ziņā atziņa un ticība ir tas pats kas “palikt mīlestībā” un, līdz ar to, sadraudzībā ar Dievu: “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1.Jņ.4:16).

Pretstats mīlestībai kā arī ticībai ir bailes no Dieva, no tiesas un no soda: “Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šajā pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, tas nav sasniedzis pilnību mīlestībā” (1.Jņ.4:17-18). Savā virzībā nemainīgi paliekošās sekas Dieva mīlestībai ir mīlestība uz Dievu un uz brāli (1.Jņ.4:19-21). No tā secināms, ka mīlestība un tas, ko mēs, cilvēki, ar to saprotam un gribam gūt, neraksturo Dieva būtību, bet gan otrādi – Dievam atklājoties Jēzū Kristū un sadraudzībā ar Viņu, ko saņemam kā Gara dāvanu, mēs nākam pie atziņas, kas ir mīlestība un ko tā dara.

Tā mīlestību, izprotot to arī kā cilvēku tikumu, nevar pretstatīt ticībai un cerībai. Jo tad, kad tiek sacīts – “Tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība” (1.Kor.13:13) – tad tieši šajā nozīmē jāsaprot, ka mīlestība ir no Dieva nākošā sadraudzība, uz kuru vērsta ticība un cerība un kura tās nes, atjauno un pilnīgo. Mīlestība ir Kristus pats.