Ekumeniskā kustība kā dievišķs ceļš?

Mūsdienu kristietībā bieži tiek pieņemts, ka Jņ.17:20-23 minētie vārdi mūsu “Kunga Augstā priestera lūgšanā” ir ieteikums baznīcām atkal apvienoties, kas savu mācību dēļ ir šķirtas, un ka caur šādi sasniegtu vienotību neticīgo pasauli varētu vest pie ticības.

Arī tie teologi, kuri īpaši noliedz Jāņa evaņģēlija vēsturisko ticamību un kas ar pārliecību apšauba rakstītā Dieva vārda iespējamību vispār, šķiet, nepārprotami šeit atrod Tā Kunga viennozīmīgo gribu. Atbilstoši tam, tā saucamā ekumeniskā kustība parādās kā dievišķs ceļš, lai piepildītu ieteikto, bet diemžēl vēl nesasniegto vienotību, kas beidzot pēc gadu tūkstošiem pakļaus pasauli Kristus valdīšanai.

Jau bibliskajai liecībai par herēzes pieaugšanu, par gaidāmo apostāzi, par mazākuma ticības cīņu, kā mēs to īpaši atrodam Tā Kunga eshatoloģiskajās runās (Mt.24), vien būtu jāizraisa šaubas par šādas ekseģēzes pareizību. Šādai cerībai pielīp “godības teoloģijas” (pretēja “krusta teoloģijai”) piegarša, kas neko negrib zināt par Evaņģēlija šķirojošo spēku. Šāda iespaidīga vienotība, kāda zināmos laikos neapšaubāmi jau ir pastāvējusi kristīgajās Rietumzemēs, var pieņemt pat antikristīgus vaibstus. Tā šķiet, ka vispār pastāv nepatika pret Dieva vārdu kā vienīgo ticību radošo līdzekli, kuru būtu jāaizvieto ar kādas redzamas organizācijas lielumu un saliedētību.

Tieši šī pēdējā iemesla dēļ 20. pants ar savu norādi uz apustuļu vārdiem kā ticības radīšanas līdzekļi jau satur nepieciešamo korekciju. Šim pantam, kas ir pirms sekojošajiem, noteikti ir jābūt arī noderīgam, lai skaidrotu visu kopsakarību. 14. pantā Jēzus, runājot par apustuļiem, paskaidro: “Tavus vārdus es tiem esmu devis”, kas 20. pantā tiek attīstīts tālāk, lai konstatētu, ka apustuļi savus klausītājus darīs ticīgus caur Dieva vārdu. Vai tad pareizi būtu gaidīt, lai apustuļu skolnieki pasauli pie ticības vestu citādā veidā?

Tad, kad tiek uzdots šis jautājums, ir nepieciešams tuvāk iztirzāt “Lai visi ir viens” nozīmi, ieklausoties baznīcas tēvu liecībās. Tās pretendē uz autoritāti tieši kā bibliskā ekseģēze, kuras atbilstību dievišķajam vārdam var pārbaudīt ikviens.

Kaut arī Mārtiņa Lutera, Filipa Melanhtona, un Rietumzemju teoloģijas tēva Augustīna, kā arī Aleksandrijas Kirila starpā pastāv zināmas atšķirības eksekēzes detaļās, tomēr viņu skaidrojumi ļauj nonākt pie kopsaucēja, ka izlūgtā vienotība ir neredzama, garīga. Vienīgi Dieva vārda pasludinājums ved pasauli uz šo vienotību.