Žēlastības kārtība

Kad Dievs dod savu žēlastību un rada ticību grēku piedošanai Kristus nopelnu dēļ, mēs runājam par noteiktu kārtību – žēlastības kārtību. Pie šīs kārtības pieder aicinājums, apgaismošana, atgriešanās no grēkiem, ticība, taisnošana, atjaunošana, svētdarīšana, pasargāšana un pagodināšana. Dažas no nosauktajām sastāvdaļām ir vienīgi dažādi vienas un tas pašas lietas aspekti, proti, ticības radīšana un turpināšanās, un tās ir cieši saistītas. Tomēr skaidrības labad mēs apskatām tās katru atsevišķi.

Runājot par aicinājumu (pievērsties Kristum, kļūt par kristieti, atgriezties no grēkiem), ir nepieciešams atzīmēt, ka pastāv izteikta atšķirība starp Dieva darbu un to, ko spēj paveikt cilvēks. Cilvēks nevar ne lemt par Dieva aicinājuma laiku, ne traucēt nākt Dieva aicinājumam. Šis aicinājums var būt tikai īsu laika sprīdi, bet tas var arī turpināties ilgākā laika posmā. Tas var būt redzams vai dzirdams ārējā veidā, vai arī līdzināties maigai balsij cilvēka sirdi. Dažkārt šis aicinājums ir saistīts ar saldām un burvīgām jūtām, bet ir svarīgi jau pašos pamatos zināt, ka šādas jūtas nav nepieciešamas un nākotnē uz tām nav jāpaļaujas. Jāatzīmē, ka šādas sajūtas nedrīkst tikt jauktas ar ticību, atgriešanos no grēkiem vai atjaunošanos.

Dieva aicinājums vienmēr nāk caur Dieva vārdu, precīzāk, vienīgi caur to Dieva vārda daļu, kuru sauc par Evaņģēliju (Rom.10:14-17). Kad Dievs aicina cilvēkus, Viņš vēlas tos darīt par saviem bērniem un savas valstības iemītniekiem (Mt.28:28-20; Jņ.3:16). Dievs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim.2:4).

Cilvēka sirds apgaismošana tiek veikta caur bauslību un Evaņģēliju. Caur svēto bauslību Dieva Svētais Gars sūta cilvēku sirdīs savu gaismu. Tad cilvēks, izbaiļu pārņemts, savā sirdī kļūst pārliecināts par Dieva svētumu un viņa paša nesvētumu. Tad gribot negribot nākas atzīt, ka bauslības spriedums ir taisnīgs. Ja bauslības izteiktais spriedums būtu galējs, tad cilvēku sagaidītu pazudināšana. Apgaismošana caur Evaņģēliju ir citāda. Tā norāda uz Kristu, Viņa darbu, Viņa žēlastību un godību. Vēl vairāk, tā ir nepārtraukts aicinājums, jo grēkā krišanas gadījumos Svētais Gars aicina cilvēku atpakaļ pie Kristus pēc palīdzības.

Cilvēka atgriešanās no grēkiem ir novēršanās no vecās, ļaunās dzīves un pievēršanās Dievam, Kristus taisnīgumam un žēlastībai, kura tiek tādējādi saņemta. Šāda atgriešanās nekad nenotiek bez ticības, pat ja šī ticība ir vienīgi savā agrīnākajā un vājākajā stadijā. Atgriešanās procesam ir divas galvenās daļas: grēku nožēlošana un ticība. Grēku nožēlošanai jāattiecas uz grēku pašu un nevis uz iespējamo sodu, kas var būt sagaidāms šī grēka dēj. Grēcinieks nožēlo pašu faktu, ka viņš ir domājis un darījis tādas lietas, kas ir ļaunas un sliktas, un tādējādi aizvainojis svēto Dievu. Dieva Svētais Gars vēlas atklāt cilvēka sirdij “dievišķās skumjas”, kuras “dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos, (2.Kor.7:10). Šādu svētību sniedz vienīgi Kristus. Tādēļ patiesa atgriešanās vienmēr notiek ticībā Kristum. Cilvēki, kurus satriekusi bauslība, atrod pestīšanu Kristū (Gal.3:24).

Glābjošā ticība ir paša Dieva darbs cilvēku sirdis, taču tajā pašā laikā jāņem vērā, ka tā nav nodalīta no cilvēka kā kaut kas viņam pilnīgi svešs. Tas nav Dievs vai Svētais Gars, kurš tic; tas, kurš tic, ir pats cilvēks. Neviens cits nevar to darīt viņa vietā. Taču šo darbu viņā veic Dieva Gars.

Taisnošana ir tik ļoti saistīta ar atgriešanos no grēkiem un ticību, ka šos jēdzienus bieži lieto alternatīvi. Augsburgas ticības apliecības apoloģijā ir teikts: “Tikai ar ticību Kristum, ne caur mīlestību, ne mīlestības vai darbu dēļ mēs gūstam grēku piedošanu, lai arī mīlestība seko ticībai. Tādēļ ticībā vien mēs esam taisnoti, saprotot taisnošanu kā netaisnu cilvēku veidošanu par taisniem vat to atdzemdināšanu.” Par spīti tam, ka šie vārdi tik bieži sastopami kopā, mums tomēr nepieciešams zināt katra šī vārda nozīmi. “Ticība” ir instruments, caur kuru mēs saņemam Dieva vārda dāvanas, savukārt “taisnošana” apraksta jauno stāvokli Dieva priekšā, kurā nonākuši ticīgie. Līdzīgā veidā pastāv atšķirība arī starp taisnošanu un atdzimšanu. “Atdzimšana” ir jauna cilvēka dzimšana (Jņ.3:3-8), tā ir pārveidotā cilvēka sirds un jaunas dzīves sākums pēc tam, kad ir nomiris “vecais cilvēks” (Ef.4:22-24). No otras puses, “taisnošana” nerunā ne par cilvēka sirdi, ne par viņa dzīvē notiekošo, tā stāsta to, kas norisinās debesīs, Dieva tiesas priekšā. Taisnošana ir tikai un vienīgi Dieva darbs, bet tā parādās tikai tad, kad cilvēks, ticot Kristum, saņem Dieva žēlastību Kristū. Šī taisnošana notiek gan Kristībā, gan vēlāk dzīvē, kad grēcinieks nožēlo grēkus un vēršas pie Dieva patiesā ticībā un atdzimšanā.

Ticībai nepieciešams arī noteikts turpinājums. To visu paredz žēlastības kārtība. Pirmā šī turpinājuma daļa ir svētdaīšana. Svētdarīšana ir Dieva svētuma un mīlestības izpausme cilvēka ikdienas dzīvē gan Dieva priekšā, gan starp cilvēkiem šinī pasaulē. Šādai darbībai cilvēkam ir nepieciešama ikdienas atgriešanās no grēkiem. Svētdarīšana ir nepieciešama arī tādēļ, lai cilvēks varētu palikt ticībā. Tā ir pasargāšana. Visbeidzot, kad ticība sasniedz savu mērķi, cilvēks tiek pagodināts (Ebr.12:14; 2.Tim.2:10).