Evaņģēlijs pastāv mūžīgi

“..eņģeļu dota tā, ar starpnieka roku uzrakstīta.” [Gal.3:19]

Šī ir maza atkāpe, kurai Pāvils tikai īsi pieskaras un dodas tālāk. Taču atkāpes nozīme ir šāda: Bauslība atšķiras no Evaņģēlija arī tādā ziņā, ka Bauslība, kas tikusi pievienota apsolījumam, ir atdalīta no Evaņģēlija ne tikai pēc rašanās laika, bet arī pēc tā, kas to ir devis. Bauslība ir dota ar eņģeļu starpniecību (Ebr.2:2), savukārt Evaņģēliju ir devis pats mūsu Kungs. Tā nu Evaņģēlijs ir pārāks par Bauslību, jo Bauslība ir kalpa, bet Evaņģēlijs — paša Kunga svētais Vārds.

Lai mazinātu Bauslības nozīmi un cildinātu Evaņģēliju, apustulis saka: Bauslība ir bijusi tāda mācība, kurai jāpastāv tikai pavisam īsu laiku (jo Bauslības laiks turpinājās tikai līdz apsolījuma piepildīšanās laikam, tas ir, līdz svētītā Pēcnācēja atnākšanai, kas bija apsolījuma piepildījums), turpretī Evaņģēlijs pastāv mūžīgi. Tas ir bijis visiem ticīgajiem kopš pasaules iesākuma, un ar tā palīdzību viņi visi ir atpestīti. Tā nu Bauslība ir daudz maznozīmīgāka par apsolījumu, jo tā ir dota ar kalpu — eņģeļu starpniecību un pastāvējusi tikai īsu laiku, savukārt Evaņģēliju ir devis pats Kungs (Ebr.1:2), un tas ir mūžīgs, apsolīts jau pirms pasaules iesākuma (Tit.1:2).

Turklāt Bauslības pasludinājums ir ne tikai atskanējis no kalpu — eņģeļu mutēm, bet uzrakstīts ar kāda cita kalpa, proti, cilvēka Mozus roku; un cilvēks ir daudz niecīgāks par eņģeļiem. Turpretī Kristus ir nevis kalps, bet pats Kungs. Viņš nav starpnieks starp Dievu un cilvēkiem Bauslības izpratnē kā Mozus, bet ir jaunas, labākas Derības Starpnieks (Ebr.12:24).