Klausīt skolotājus, vai ne…

Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji, jo es pārdomāju Tavas liecības. (Ps.119:99)

Varbūt šie vārdi skan nedaudz augstprātīgi. Māceklis lepojās, ka ir gudrāks par visiem saviem skolotājiem. Tomēr neuztversim teikto pārāk burtiski!

Psalma autors noteikti bija domājis citādi, proti – viņš bija mācījies un pētījis Dieva vārdu, kļūdams neatkarīgs no visām savām līdzšinējām autoritātēm!

Patiešām ir labi un svētīgi, ja cilvēks kļūst patstāvīgs. Nav noliedzams, ka mēs, cilvēki, pārāk viegli kļūstam atkarīgi no savām autoritātēm, – kā jau daudzkārt ir noticis pagātnē un notiek arī mūsdienās.

Protams, mācīties no citiem ir labi un derīgi. Muļķīgi rīkojas tāds cilvēks, kurš, lepodamies tikai ar savu gudrību, neieklausās pieredzējušu cilvēku domās. Arī Bībele aicina, lai vienmēr esam pateicīgi tiem, kas mums sludinājuši Dieva vārdus (Ebr. 13:7).

Ticīgiem cilvēkiem nevajadzētu domāt, ka viņiem nav ko mācīties no veciem un pieredzējušiem sludinātājiem. Gan veciem, gan jauniem cilvēkiem mēs no visas sirds iesakām lasīt senas un klasiskas kristīgas grāmatas.

Taču šī lieta jāaplūko arī no citas puses. Cilvēks var kļūt tik ļoti atkarīgs no viena vai vairākiem mācītājiem, ka sāk viņus vērtēt augstāk par pašu Dieva vārdu. Ja rodas kāds grūts jautājums, cilvēks atbildi meklē nevis Bībelē, bet vēlas, lai viņa problēmu atrisina mācītājs, kuru viņš uzskata par autoritāti. Šādi cilvēks var kļūt tik lielā mērā atkarīgs no kāda konkrēta mācītāja domām, ka viņš nekad neiegūs ticības patstāvību un stabilitāti.

Tas ir nepārprotams trūkums un vājība, ja cilvēks pārlieku paļaujas uz personībām, kas spēcīgi māca Dieva vārdu. Taču vēl ļaunāk ir nonākt maldu mācītāju atkarībā. Šādu cilvēku uzstāšanās ir iespaidīga, tie sludina saskaņā ar laikmeta garu, tāpēc viņu vēsts izklausās tik ticama un autentiska.

Mācīsimies un studēsim Dieva vārdu, lai mūsu mēraukla arvien būtu Bībele!