Par Jēzus dievišķumu

Jēzus dievišķumu mēs apliecinām kā kristīgā draudze mūsu ticības apliecībā:

“Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas..”

Šī apliecība satur Dieva vārda liecību, un pie tās ir vēl citas, īpaši tālākās, kuras mums šai sakarā jāpārdomā.

Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas stāsts par neticīgo Tomu, kas negribēja ticēt vēstij par augšāmcelto Kungu, līdz pats varētu iegūt par to drošus un taustāmus pierādījumus. Pats augšāmceltais apmierināja viņa prasību. Pārliecinātais Toms atzīst: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Un Kungs atbild: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ.20:24-29) Jāņa evaņģēlijā ir daudz citu norādījumu, ka Jēzus ir Kungs. “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jņ.1:1)

Kungs runā pats par Sevi: “Es un Tēvs, mēs esam viens.” Dieva Dēls ir tikpat daudz Dievs kā Tēvs. Jēzus sarunas partneri to saprot uzreiz, viņi paceļ akmeņus, lai Viņu nomētātu. Savu rīcību viņi pamato šādi: “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēl, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.” (Jņ.10:30-39)

Tas, ka pats Jēzus norāda uz Sevi kā Dieva Dēlu un līdz ar to arī kā Dievu, ir Viņa vajāšanas un krustā sišanas iemesls. Marka evaņģēlija 2. nodaļā Jēzus saka triekas ķertajam: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Tas izraisa rakstu mācītāju protestu: “Viņš zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Mk.2:5-7)

Kungam, kad Viņš bija piesists krustā, skatītāji pārmeta: “..palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” — “Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib, jo Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” Bet pagānu virsnieks, kas atradās pie krusta, nāca pie atziņas: “Patiesi, Šis bija Dieva Dēls!” (Mt.27:40, 43, 54)

Tomēr no Svēto Rakstu Dieva vārda mācāmies, ka mēs paši pie šīs atziņas nevaram nonākt, proti, ka Jēzus ir Dieva Dēls un līdz ar to arī Dievs. Pēteris atzīst: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” Kungs atbild: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāfa, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs.” (Mt.16:16-17) Tāpat mēs lasām Pāvila 1. vēstulē korintiešiem: “.. neviens nevar teikt: Kungs [tātad Dievs!] ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā.” (12:3) Tāpēc arī Lutera “Mazajā katehismā” trešais ticības loceklis sākas ar vārdiem:

‘Es ticu, ka ar sava paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani ir aicinājis.”

Jēzū Kristū, Dieva Dēlā, Dievs ir ienācis mūsu pasaulē, un caur Viņu mēs atkal esam savienoti ar Dievu, lai tāpat kā. Viņš caur nāvi ieietu mūžīgajā dzīvībā. Ar to mēs zinām un drīkstam apliecināt: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12; sal. Fil.2:5-11; 1.Tim.2:5)