Saskatīt lietas, kuras parasti cilvēkiem ir apslēptas

Cilvēki mēdz jautāt: “Vai gan praviešiem nav tiešs kontakts ar Dievu? Vai tad tie nerunā lietas, kas nav iepriekš dzirdētas? Vai viņiem nebija atklāts vairāk nekā tas, kas rakstīts Rakstos?” Tas ir ļoti bīstams salīdzinājums.

Ir nepieciešams novilkt striktu robežu starp tiem ļaudīm, kuri ir aicināti būt par praviešiem un apustuļiem, un tiem cilvēkiem, kuri nav aicināti šādiem uzdevumiem, bet vienkārši tic, jau dotajai atklāsmei, tic Jēzum Kristum.

Par dažiem apustuļiem un praviešiem Svētajos Rakstos mums teikts, ka tiem ir bijušas atklāsmes un vīzijas. Citi pravieši un apustuļi arī bez šādām vīzijām un atklāsmēm spēja saskatīt lietas, kuras parasti cilvēkiem ir apslēptas. Bet abos gadījumos tas notiek Dieva vadībā (Jes.6:1-13; Atkl.1:1-3; 2.Kor.12:1-10; Ef.1:3-14; Ef.3:2-13). Tas, ko mums šādā veidā stāsta pravieši un apustuļi, visos laikos ir Dieva vārds. Bet cilvēkam, kurš nav pravietis vai apustulis, nav pamata gaidīt vīzija vai atklāsmes, ne arī paļauties uz šādām “atklāsmēm”, kuras viņš iedomājas esam piedzīvojis.

Parastam cilvēkam šāda rīcība būtu pretrunā ar Dieva vārdu: “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Bet kā lai dzird, ka nav, kas sludina? Un kā lai sludina, ka nav sūtīti? Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom.10:14-17).

Līdztekus Dieva vārdam mums jāpiemin (Augsburgas ticības apliecības apoloģijā) arī sakramenti:

“Svētais Augustīns ir labi teicis, ka Sakraments ir redzamais Dieva vārds, jo šo rituālu uztver ar acīm un tas ir Dieva vārda attēls, kurš apzīmē to pašu, ko Dieva vārds. Tādējādi tie abi sasniedz vienādu rezultātu.”