Žēlastības līdzekli mums norāda uz to, kur ir Baznīca

Pasaulē valdošo apstākļu dēļ Kristus baznīca ir neredzama. Neredzama ir arī ticība Kristum: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzam veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir vai tur. Jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū” (Lk.17:20-21).

Bet, par spīti faktam, ka Baznīca ir neredzama, mēs varam redzēt Dieva pielietotos pasaulīgos līdzekļus Viņa Baznīcā, kad Viņš rada un uztur dzīvo ticību Kristum. Mēs varam redzēt Dieva vārda veidolu – grāmatu vākus, papīra lapas, burtus, tinti. Mēs varam arī redzēt Kristības ūdeni un Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu. Bet neviens no mums nevar redzēt ticību, ko caur šiem ārējiem līdzekļiem veidojis Svētais Gars. Bez šaubām, ir atsevišķas lietas, kuras mēs varam pārbaudīt un no kurām mēs varam izdarīt kādus secinājumus, vērtējot kāda cilvēka ticību – pārliecība, kas nāk no viņa mutes, viņa dzīves augļi (Rom.10:10; Mt.7:15-23).

Bet ko baznīca spēj iesākt ar bezdievjiem? Kāda ir to nostāja pret patieso Baznīcu? Varam atbildēt šādi – vienīgi tie, kuri patiesi tic. Jēzum Kristum kā savam Kungam un Pestītājam, pieder Viņa Baznīcai, bet bezdievji un liekuļi atrodas ārpus tās. Un nav svarīgi, kāda tiem varētu būt reputācija pasaulīgajā sabiedrībā (2.Tim.2:19).

Patiesā Baznīca ir neredzama un tam ir savas sekas. Bez šaubām, ir neiespējami atšķirt visus viltus kristiešus. Kristus ir mums, paskaidrojis, kādēļ to nav iespējams izdarīt: mums nav tiesību šķirot to, kas piederīgs Dievam (Mt.13:24-30). Bet ko tad mēs varam darīt? Mums jātic tam, ko konkrēta persona saka, kad “ar savu muti apliecina ticību Jēzum Kristum un vēlas tā pievienoties baznīcai” (Rom.10:10), izņemot gadījumus, kad ir neapšaubāmi pierādījumi tam, ka šis cilvēks vienkārši vēlas mūs apkrāpt. Un kā tad ir ar cilvēku izslēgšanu no draudzes un no baznīcas? Vienīgi gadījumos, ja kāds atklāti noliedz Kristus dievišķību (1.Jņ.2:20-23; 2.Jņ.1:9-11) vai nepārprotami atkrīt no kristīgās ticības, tas ir: “Pieķeras maldu gariem un dēmonu mācībām” (1.Tim.4:1), mums ir dotas tiesības izslēgt viņu no kristīgās draudzes, un arī tad vienīgi darot to kā brīdinājumu viņam nožēlot grēkus, lai Viņš varētu tikt pestīts (1.Kor.5:5).

Baznīcas neredzamā daba izraisa arī citus grūtus jautājumus. Viens no tiem – kur tad tieši ir Baznīca? Mēs varam atbildēt, ka tā ir visur, kur “tiek sludināts Evaņģēlijs un saskaņā ar Evaņģēliju izdalīti sakramenti” (Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls). Tam, iespējams, varētu iebilst, ka šādā gadījumā tās robežas ir visai nosacītas un var pastāvēt zināmas grūtības baznīcas darba vadīšanā un tās īsto apmēru noteikšanā. Šo jautājumu būtu pareizāk atstāt paša Kunga ziņā, Viņš arī ir mums norādījis, kad tas viss kļūs īsti zināms – pastarajā tiesā.