Aicināšana un izredzēšana, kas nākusi no Dieva

“Tādēļ, mīļie brāļi, centieties jo vairāk tapt stipri iekš tā, uz ko esat aicināti un izredzēti.” [2.Pēt.1:10]

Aicināšana un izredzēšana, kas nākusi no Dieva, gan pati par sevi ir pietiekami stipra, un to nav vajadzības stiprināt. Aicinājums ir stiprs un drošs pats par sevi. Jo tas, kurš dzird Evaņģēliju un tam tic, tiek kristīts, ir aicināts un arī atpestīts. Sv. Pēteris grib sacīt: tā kā arī mēs esam aicināti, mums ir jācenšas, lai mūsu aicinājums un izredzētība būtu stipra ne tikai pie Dieva, bet arī pie mums pašiem. Šis ir Rakstos sastopamais izteiksmes veids, kādā arī Sv. Pāvils saka: “..reiz senajos laikos bijāt bez Kristus, šķirti no Israēla draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē.” [Ef.2:12]

Jo, lai gan neviens cilvēks — vai viņš būtu labs, vai ļauns — nav bez Dieva, kas ir visas savas radības Kungs, tomēr Pāvils saka, ka viņiem ir bijis tāds Dievs, kuru viņi nav atzinuši, nav mīlējuši, nedz uz Viņu paļāvušies, lai gan pats Dievs ir un paliek Dievs. Tāpat arī šeit — lai gan aicināšana un izredzēšana pati par sevi ir pietiekami stipra, tomēr pie tevis tā nav pietiekami stipra, ja neesi pārliecināts, ka tā attiecas uz tevi. Tādēļ Sv. Pēteris grib, lai mēs šo aicinājumu un izredzētību darītu stipru ar labiem darbiem.

Kā apustulis saka: “..to darīdami, jūs nekad neklupsit.” Tas ir, jūs stāvēsit stingri, neklupsit un negrēkosit, bet iesit drošu un pareizu ceļu, un viss jums izdosies labi un pareizi. Citādi, ja gribēsit ko panākt ar savām pašu domām, velns jūs iegrūdīs izmisumā un naidā pret Dievu.