Kungs, žēlastibas saule [346]

Kungs, žēlastibas saule Un gaisma mūžiga,
Uzlec man, kas pasaulē Vēl maldos tumsibā,
Ar laipnibu man spīdi, Atjauno manu sirdi,
Ka augu ticibā.

Tos grēkus man piedodi, Tos vairs nepiemini,
Un dusmās man nesodi, Bet palīdz žēligi,
Kad es par grēkiem raudu, Lai tavu mieru baudu;
Ak Kungs, man paklausi.

To veco grēku prātu Izdelde, žēligs Dievs,
Ar sirdi atjaunatu Dod tev vien pieķerties,
Un tev par godu dzīvot, Tev klausīt un tev mīļot,
Un tevim nodoties.

Dod tavus vārdus saprast, Mans sirds-apgaismotajs,
Tur atzīt un tur atrast Tev, dvēsel’s Pestitajs,
Ka iekš tev ticigs tieku, Patiesibā palieku,
Kad šaudās viltus-gaiss.

Caur tavu svētu Garu Dod spēku vāj’niekam,
Ka grēkus es uzvāru Ar ļaunām kāribām,
Ka krustā situ miesu, To pasauli aizliedzu,
Kā klājās kristīgam.

Ak, tavu mīlestību Iekš man iededzini,
Ka tev ar uzticību Piederu mūžigi,
Palīdzi priekos, bēdās Man staigāt tavās pēdās
To ceļ’ uz debesi.

Parād man savu spēku, Nāc man par palīgu,
Ka es caur tev ar prieku Tev dzīvot paspēju.
Jo es bez tev nespēcigs Un domās, darbos grēcigs
Nenieka nevaru.

Tapēc ar žēlastibu Man vājam piestājies,
Ar tēva-uzticibu Man savu roku sniedz,
Tās bēdas sirdī remde Un mani jaunu dzemde;
Ak Kungs, apžēlojies!